ATVĒRTĀS SKATUVES PASĀKUMS RĪGĀ

 

Atvērtā skatuve ir starptautisks psihodrāma pasākums, kura laikā tās apmeklētāji tiek iepazīstināti ar psihodrāmu un tās efektivitāti. Arī šogad šis pasākums notiks un arī kā līdz šim Latvijā. Aicinu Tevi uz iepazīšanos un satikšanos psihodrāmā 12.oktobrī 2017. gadā plkst.18:00 un līdz 21:00. Satiksimies Lāčplēša ielā 43/45. Lūdzu, pirms nāc, piesaki savu dalību, lai varu parūpēties par pietiekamu tējas/kafijas galdu.

 Pieteikties vari elektroniski jolanta.baltina@gmail.com vai zvanot 29597674.

Skatuve – prožektors – personība

Ir sācies rudens. Tas nāk ar savu krāsainību, taču lielāko daļu cilvēku nomāc lietainība un tumšie, drēgnie vakari, kuri ir neatņemama rudens sastāvdaļa un tomēr tik biedējoši, jo tie liek cilvēkiem aizdomāties arī par savām ēnas pusēm, par kurām ikdienā nevēlamies domāt un kur nu vēl tās sajust. Kad dzīvē sāk iezagties drūmums, vienveidība un sāk zust krāsas, kļūst tumši un drēgni – cilvēks instinktīvi meklē kā to padarīt košu  un interesantu no jauna. Ir daudz dažādu veidu, kā atgūt krāsas dzīvei un šoreiz par diviem no tiem, kas ir cieši saistīti viens ar otru.

Teātris un psihodrāma.

Teātra pirmsākumi meklējami senajās kultūrās – ikdienu rituālos, šamaniskajos rituālos Sengrieķu kultūrā, kur ar dažādiem paņēmieniem gan skatītāji gan dalībnieki tika novesti līdz emocionālai katarsei – spēcīgam pārdzīvojumam. Gan izglītojot gan izklaidējot. Ne velti šobrīd lielākā daļa teātru savas izrādes izrāda rudens-ziemas periodā, kad apkārt dabā ir tumši un auksti, tad teātrī ir vieta, kur sasildīt savu dvēseli. Viens no izņēmumiem ir Dramaturgu teātris, kurš saka, ka dvēsele ir jābaro arī vasaras laikā un turpina piedāvāt savas izrādes skatītājiem arī vasarā.

Vairāk vai mazāk, bet mums katram ir savs priekšstats par teātri, taču priekšstats par to, kas ir psihodrāma ir retajam. Tādēļ turpinājumā nedaudz par psihodrāmu, lai jums vieglāk saprast tā līdzību ar teātri un ieraudzīt ieguvumus gan no vienas gan otras puses, jo zaudējumu šeit nav.

Psihodrāmas pamatlicējs Jakobs Levi Moreno izmantojot dažus teātra elementus un vairāk gan tikai nosaukumus, rada psihoterapijas virzienu, kurā cilvēkam tiek dota iespēja iet vienu soli tālāk kā teātrī, ne tikai piedzīvot un līdzpārdzīvot, bet arī integrēt sevī un tādējādi mainīt un uzlabot savu dzīves kvalitāti. Kā saka J.L.Moreno: “protagonistu (galveno personu) aicina uz skatuves atveidot savu paša pasauli. Viņu aicina būt pašam nevis aktierim. Aktieris ir spiests ziedot savu “es” par labu dramaturga iecerētajai lomai…. neviens nezin vairāk par kādu, kā viņš pats.”. Principā šeit arī rodama atbilde gan par kopīgo gan atšķirīgo teātrī un psihodrāmā – kura drāmu cilvēks izspēlē savu vai kāda citu. Aktierim ir iespēja trenēt sevi dažādu lomu atveidošanā, izdzīvošanā, taču dažkārt to var izmantot arī kā aizbēgšanu no savām ēnas pusēm, sakot, es jau neko, tas jau dramaturga sacerējums un režisora iegriba. Protams, nejaušību nav, arī tās lomas, kuras tiek uzticētas aktierim, ir viņa personību spēcinošas un pilnveidojošas. Cits jautājums ir par to, cik katrs aktieris to spēj vai nespēj sasaistīt ar savu personību savu patieso “ES”.  Tad savukārt psihodrāmā nepastāv iespēja novelt atbildību no sevis uz kādu citu, jo gan luga gan scenārijs, gan izpildījums ir cilvēka paša radīts un veidots, līdz ar to notiek dziļš, saudzīgs terapeitiskais process, kura laikā cilvēks pats maina savu skatījumu uz notikumiem, maina savu attieksmi, atklāj savus resursus un tādējādi var dzīvot savu dzīvi augstākā – kvalitatīvākā līmenī.

Tātad kopīgais kā teātrim tā psihodrāmai ir skatuve un spēle. Ko tad izgaismo prožektors? Prožektors teātrī izgaismo un akcentē to mirkli, emociju, aspektu, kuru uzskata par svarīgu režisors, lai veidotu harmonisku izrādes plūdumu ievērojot iesākumu, turpinājumu, kulmināciju un noslēgumu. Prožektors ir kā palīgs režisoram noturēt skatītājus pie iecerētā ceļa. Ko dara “prožektors” psihodrāmā. Šeit prožektoru lieku pēdiņās, jo mūsdienās reāli prožektori un gaismu spēles netiek vairs izmantoti, savukārt J.L.Moreno savā darbā tos izmantoja ar nodomu paspilgtināt protagonista pārdzīvojumus, izceļot tos, lai tie kļūst protagonistam pašam daudz vieglāk ieraugāmi, pārdzīvojami un integrējami. Šodienā “prožektora” lomu psihodrāmā uzņemas psihoterapeits, kurš ar savu klātesamību palīdz piedzīvot katarsi, izmantojot dažādas psihoterapijas tehnikas.

Prožektora tēmu varam līdzībās sasaistīt ar aktiera lomu, teātrī tas ir vairāk konkrēts mērķis, kurš ir jāsasniedz izrādes laikā, tad psihodrāmā, ir globāls mērķis, kuru nevar sasniegt vienas sesijas laikā un kuru nevar iepriekš uzrakstīt, tas notiek spontāni radot situāciju uz vietas pēc “šeit un tagad” principa.

Tad nu par ieguvumiem, jo kā jau iepriekš minēju zaudējumu nav.

Psihodrāma ir radošs veids kā sakārtot savu personību un dzīvi, lai dzīvotu laimīgāk un pilnvērtīgāk. Psihodrāma piedāvā drošu vidi, kurā eksperimentēt un radīt ko jaunu. Kā teātris tā psihodrāma, tikai katrs ar saviem izteiksmes līdzekļiem, ļauj piedzīvot personībai savu izaugsmi tik cik daudz katrs to vēlas un spēj pieņemt un īstenot savā dzīvē.

Ar psihodrāmu vari iepazīties Atvērtās skatuves pasākumā, kurš notiks 12.oktobrī un plašāku informāciju vari atrast šeit www.psihodrama.lv

Jolanta Baltiņa



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*