Agris Palkavnieks ESEJAS PAR PSIHODRĀMU

Kas ir psihodrāma

  Psihodrāma ir  zinātne, kas izpēta ‘’istenību’’, izmantojot dramatiskas metodes. Tā nodarbojas ar interpersonālām attiecībām un atsevišķu personu  dzīvēm ( Moreno in Holmes,18).  Vai arī – psihodrāma ir terapijas metode, ko attīstīja Moreno un  kas izpēta dzīves situāciju un konfliktus, darbojoties (enacting) ar tiem, nevis runājot par tiem (Marineau,157). Un vēl cits – psihodrāma ir dvēsele darbībā.

  Un vēl – tas ir process, kurā var izpētīt dzīvi un – riskējot bez bailēm no soda (Z.Moreno in Holmes, 18).

   P.F.Kellermans dod daudz apjomīgāku definīciju (Kellerman, 1998, 21) – „psihodrāma ir psihoterapijas metode, kur klienti turpina un pabeidz savas darbības ar teatralizācijas, lomu spēles un dramatiskās pašizteiksmes starpniecību.” Tiek izmantota kā verbāla, tā neverbāla komunikācija. Tiek izspēlētas atmiņas par specifiskiem pagātnes notikumiem, nepabeigtas dzīves situācijas, iekšējās drāmas, fantāzijas, sapņi, sagatavošanās priekšā stāvošām situācijām vai spontānas psihiskas izpausmes ‘’šeit un tagad’’.

  Šķiet, šī definīcija atspoguļo tikai kādu aspektu no tā, kas ir psihodrāma (kā psihoterapijas metode).

  Psihoterapija ir mentālo traucējumu ārstēšana ar psiholoģiskiem līdzekļiem (The Oxford Dictionary). Tomēr psihodrāma nenodarbojas tikai ar mentāli traucētiem cilvēkiem (līdzīgi kā daža laba cita psihoterapijas modalitāte). Arī Kellermans iedala ( Kellerman, 40,41) : uzvedības psihodrāma un eksistenciālā , kur klients ir nevis pacients (slimnieks vai cilvēks ar psihiskiem traucējumiem), bet indivīds un kuras mērķis ir nevis atbrīvot no simptoma (kā uzvedības psihodrāmā), bet pašaktualizēt, tātad pilnveidot.

   Psihoterapijas (tostarp psihodrāmas) kā terapeitiskas metodes klients ir pacients (slimnieks), kuram ir konkrēta diagnoze (saskaņā ar ICD – 10 vai DSM-IV ). Psihodrāmas klients ir arī vesels cilvēks, kura mērķis ir pilnveidoties. Jāatzīst, ka slims / vesels ir samērā filozofisks jautājums. Vispasaules veselības organizācija (VVO) veselību definē kā fizisku un mentālu labsajūtu. Bet dažu psihisku traucējumu gadījumos cilvēks var būt labsajūtā (piem., hipomānijā izjūt enerģiju, emocionālu pacēlumu, ir darbīgs).  Turklāt, ir teorētiķi, kas apgalvo, ka labākais, uz ko cilvēks spējīgs – ir funkcionēt neirotiskā līmenī (K.Horney, M.Klein). Var secināt, ka vienīgā veselā būtne pasaulē ir Dievs.

   Šķiet, jebkura definīcija ir nepilnīga, jo nepieciešams īsos vārdos pēc iespējas pilnīgāk atsegt lietas būtību. Svarīgi, kādu aspektu grib uzsvērt un kādam mērķim domāta definīcija.

   Es teiktu, ka psihodrāma ir humanitāra un dabas zinātne, kas apraksta cilvēku saistībā un mijiedarbībā ar sociumu un Universu (trīsvienība – cilvēks, sociums, Universs). Visi cilvēka izpausmes līmeņi (ķermenis, kustības, emocijas, intelekts, iztēle un sapņi ) ir šīs mijiedarbības rezultāts. Turklāt, katrs no šīs ‘’trīsvienības’’ elementiem rodas no divām pārējām un ir to sastāvdaļa.

   Psihodrāma ir filozofiska sistēma (filozofija – cēloņu un argumentu sistēma, lai izpētītu īstenību un zināšanas par realitāti, īpaši – par lietu rašanos un dabu un eksistences, percepcijas, cilvēka uzvedības un materiālā universa pamatprincipi  – The Oxford Reference Dictionary ).

    Jēdzienu psihodrāma es saprotu vairākos veidos :

  • psihoterapijas metode, kur terapija noris, izmantojot dramatiskas metodes (elemeneti – skatuve, režisors (terapeits, grupas vadītājs), protagonists (klients, uz kura problēmu grupā tiek fokusēta uzmanība), palīgpersonas, grupa, tehnikas),
  • psihodrāmas sesija – iesildīšanās, dramatiskā darbība, dalīšanās (sharing),
  • Moreno ideju (psiholoģisku un filozofisku) kopums, kas skatās uz cilvēku un viņa darbību, izmantojot jēdzienus – loma, spontanitāte, saskarsme (encounter), kreativitāte, kultūrkonservi,
  • cilvēka dvēseles pārdzīvojuma (‘’Psyche’’ – dvēsele, ‘’Drama’’ – darbība) iekšējas izpausmes.

   Nedaudz par psihodrāmas vietu citu psihoterapijas virzienu vidū.

   Pirmkārt.

   Līdz ar suģestīvām psihoterapijas metodēm, psihodrāma ir viena no senākajām.  Jāatceras pirmatnējo tautu šamaniskie rituāli, kur dalībnieki atveidoja garu, dievību lomas. Savā veidā “uz grupu orientēta psihodrāma”, kur simboliskā veidā tika izteiktas grupas (ģints, cilts) afekti un cerības, kā arī stiprināta kopības sajūta, gūta drosme dzīvošanai (izdzīvošanai).

   Tad – seno grieķu teātris (saknes – bakhanāliju rituālos ), kas jau strukturētākā veidā atainoja indivīda un grupas (tautas ) drāmu. Lai arī sengrieķu teātris zaudē tos spontanitātes aspektus, kas piemīt primitīvajiem rituāliem, proti, parādās iepriekš uzrakstīts teksts (kultūrkonservs), tomēr drāmas atainoja skatus no dievu dzīves, tātad – kolektīvos simbolus.

   Moreno ‘’neatklāja’’ un ‘’neizgudroja’’ drāmas terapeitisko spēku, tāpat  kā Z.Freids ‘’neizgudroja’’  psihoterapiju, vai Kolumbs ‘’neatklāja’’ Ameriku (Amerika tur vienmēr bija bijusi, indiāņi jau to bija atklājuši ). Ģēnija loma ir ieraudzīt to, ko citi neredz, pacelt to un darīt apzinātu cilvēcei.

   Arī apzinātā, racionālā izpratnē – modernajā laikmetā psihodrāma ir viena no agrīnākām psihoterapijas modalitātēm. ‘’ Agrīnajās dienās (1908. līdz 1921. ) psihodrāma tika veikta dzīvē, ielās, parkos un mājās’’ ( Moreno, 1975, 27) .

   Par svarīgākajiem psihodrāmas attīstības posmiem tiek minēti (Marineau,1989):

  • Moreno spēles ar bērniem Vīnē Augarten-ā – ‘’bērnu teātris’’
  • kopš 1913. gada – veidoja grupas kādam noteiktam sociālam slānim, piemēram – Vīnes prostitūtām – ar mērķi: lai celtu viņu pašapziņu (Moreno in Marineau, 41,42) – var teikt, ka Moreno bija arī sociālā darba pionieris,
  • pirmie sociometriskie pētījumi – 1915. gadā Mitterndorf bēgļu nometnē,
  • pirmās psihodrāmas sesijas ar psihiski traucētu pacientu Bad Vōslau-ā 1921. gadā, piedaloties ‘’trenētam’’ ego auxiliary (palīgpersona) ; vēlāk Moreno to atzina par pagrieziena punktu viņa karjerā (Marineau, 67),
  • gada 1.aprīlī – pirmā sociodrāma uz Komōdienhaus skatuves.

   Interesanti – runājot par psihoanalīzes vēsturi , vairāk tiek pieminēti publicēti teorētiski sacerējumi, kamēr psihodrāmas vēsture saistās ar akcijām. Tas atšķir šīs divas pieejas – runāšana par darbību psihoanalīzē un darbība – psihodrāmā. Tomēr J.L. Moreno ir daudzu teorētisku rakstu un grāmatu autors. Moreno pirmie rakstītie darbi ir poētiskā formā un vairāk ietver filozofiskus priekšstatus (‘’Invitation to an Encounter’’:

   “ Divu tikšanās –

     Aci pret aci, seju pret seju,

     Un tuvu būt –

     Es izņemšu tavas acis,

     Liekot tās savējo vietā,

     Un tu izņemsi manējās,

     Darot par savām tās.

     Un tad – es raudzīšos tevī ar tavām acīm,

     Bet tu manī – ar manējām’’.

– 1914., ‘’Das Testament des Vaters’’ 1920). Turpmāk top raksti par psihodrāmu ar A.Adleru un filozofu Martinu Buberu veidotajā žurnālā „Daimon” ( 1918.g). Vēlāk monogrāfija „Spontanitātes teātris”, turpmākajos gados, attīstot psihodrāmas, grupas terapijas un sociometrijas teoriju un praksi, top grāmatas „Psihodrāma” 3 sējumos, kā arī apjomīgs darbs sociometrijā – 700 lapaspusēs – „Who Shall Survive?”(„Kurš izdzīvos?”).

   Moreno rakstus daudzi autori ( Kellerman, Marineau, Holmes u.c.) min kā problēmu Moreno ideju izpratnē – īpaši pirms 1946. gada (kad sāka līdzdarboties Z.T.Moreno), jo ir grūti lasāmi, brīžam pretrunīgi. Varbūt tas un vēl Moreno atraktīvās un ekspansīvās personības dēļ (piem.,polemikas ar psihoanalītiķiem – A.Brill, Lebovici), viņš un viņa idejas citu psihoterapijas virzienu pārstāvju vidū netiek pienācīgi novērtētas (vismaz atklāti – rakstos un publikācijās ), kaut daudzi psihoterapijas, grupu procesu, socioloģijas virzieni ir ‘’barojušies pie Moreno krūts’’.

   Pirmos pārdesmit psihodrāmas gadus Moreno bija vienīgais teorētiķis . Kaut gan Jonathan D. Moreno min (priekšvārds Kellerman,1998 ), ka no 20. gs. 30. līdz 50. gadu vidum bijuši samērā daudz cilvēku, kas interesējās par psihodrāmas teorētiskajām izstrādēm, tomēr ‘’apmēram trīsdesmit gadus psihodrāmas teorijas attīstībā valdīja nosacīts klusums’’ (domāti 60-ie un 70-ie gadi ?). Lai nu kā , ir jāatzīmē daudzi izcili psihodrāmas teorētiķi, kā Z.T.Moreno, G.Leutz, A.A.Schūtzenberger, M.Carp, A.Blatner, P.Holmes, E. Leveton, D.A.Kipper,  P.F.Kellerman.

Otrkārt.

   Psihodrāma piedāvā visplašākās iespējas cilvēka iekšējo un ārējo konfliktu risināšanā un izaugsmē, jo:

  • tā ir gan grupas terapija un arī individuālā terapija (monodrāma ), tā arī pāru terapija vai ģimenes terapija (ģimene ir funkcionējoša grupa), fokusējoties kā uz personību, tā grupu vai tēmu,
  • tā ir uzvedības terapija; mērķis – pozitīvas izmaiņas pacienta uzvedībā (adekvāta, pielāgota sociumam, tā tradīcijām),
  • tā ir eksistenciāla terapija – nodarbojas ar eksistences apzināšanos, pašaktualizāciju, pašizteiksmi darbībā, (jēdzieni – laiks, jēga, dzīve, nāve u.c. ),
  • kognitīva terapija – pašizpratne, integrācija, uztveres un domāšanas rekonstrukcija,
  • analītiska terapija – objektattiecību izpēte, transferences analīze, insight – neapzinātā apzināšanās, pretestību atklāšana,
  • tā ir iztēles terapija – ‘’as if’’( „it kā”princips, ‘’surplus reality’’- „pārrealitāte jeb viņpus reālā”),
  • ķermeniski orientēta terapija – ķermeniskās reakcijas, pozas, kustības.

   Psihodrāma pievērš uzmanību visiem cilvēka piedzīvošanas (t.i., kā cilvēks piedzīvo un kā izjūt sevi, sociumu un  pasauli) līmeņiem  :

                        motoriskajam ( kustības ),

                        sajūtām,

                        emocionālajam,

                        tēliem,

                        verbāli kognitīvajam.

    Turpinot par psihodrāmas vietu citu terapiju vidū, vissvarīgāk, šķiet, aplūkot attiecības psihopdrāma – psihoanalītiskā vai psihodinamiskā terapija. Tiek runāts par ‘’īstajiem’’ un ‘’neīstajiem’’ novirzieniem psihoterapijā, kur ‘’visīstākā’’, protams, ir psihoanalītiskā (vismaz tā analītiķiem pašiem šķiet).  Varbūt jāsāk ar attiecībām Moreno – Freids. Ķeršos klāt personībām, lai arī izjūtu cieņu pret Moreno nostāju par mirušu cilvēku analizēšanu – atcerēsimies viņa kontroversiju ar A. A. Brill ( Marineau, 125 – Brills ķērās pie A.Linkolna analīzes).

   Kā bērns atspoguļo savus vecākus, tā jebkurš radījums atspoguļo savu radītāju („radījums rada savu radītāju”– Moreno    ’’The Words of the Father’’; māte rada bērnu – bērns rada māti, jo – pirms sieviete nav laidusi pasaulē bērnu, viņai nav mātes lomas ), tā psihoanalīze atspoguļo Freidu un psihodrāma – Moreno.

   Hrestomātiskas ir Freida attiecības ar tēvu  (I.Šuvajevs, 7-31), lūk , jums Oidips, tāpat trauksme pirms ceļojumiem  un  bažas nokavēt (Sartre, 42-43) – ,lūk,- obsesīvi fobiska neiroze. Psihoanalīze atspoguļo zināmu šaurību skatā uz cilvēku, ko Moreno nosauca par ‘’psiholoģisko materiālismu’’ – (Moreno, 1993, 10).  It kā mēs būtu tikai savas vistuvākās apkārtnes  un savu dziņu mocīts ‘’produkts’’. Turklāt ir tikai pagātne. Psihoanalīzes doktrīnā laiks tiek izteikts pagātnes terminos (nākotne dod trauksmi ? – A.P.) ( Moreno, 1975, 11), meklējot cēloņus pagātnē, kur rodas aizvien jauni cēloņi – līdz bezgalībai (psihoanalīze var ilgt desmitiem gadu – dzīvesveids). Psihoanalīze piedāvā maz spontanitātes – to atspoguļo klienta stāvoklis analīzes laikā – guļus uz kušetes vai iegrimis mīkstā klubkrēslā (ir, kur paslēpties no spontānā).

   Šķiet, psihoanalītisko terapiju (kā terapeiti un klienti) izvēlas cilvēki ar mazu spontanitātes līmeni, mazāk tendēti piedzīvot lietas plašumā. Man ir gadījies sastapties ar psihodramatistiem, kuri pirmo izglītību ieguvuši psihoanalīzē. Vadot psihodrāmas sesijas, grūtākos brīžos viņi mēdza regresēt līdz analītiķiem (grūtās situācijās mēs visi mēdzam regresēt) – runāt par darbību, nevis darīt. Ar mani mēdz notikt līdzīgi, jo arī es psihoterapeita izglītību sāku psihoanalītiskajā modalitātē.

   Analītiskie terapeiti izvirza stingras prasības klientam – personībai, raksturam, diagnoze – lai arī  pēdējam ne tik ļoti.  ‘’ … tās īpašības, kas tiek prasītas no klienta, lai izietu analīzi, kvalitatīvi līdzīgas ar tām, kas tiek prasītas no psihoanalītiķa’’ (Greenson, 297-298). Turklāt svarīga ir analītiskā vide – pēc iespējas nemainīga, stīva (kabinets) (Greenson, 332).

   Jo vairāk ierobežojumu, jo šaurākas iespējas. Lai arī šie ierobežojumi reizēm ir relatīvi.  Pazīstams analītiķis ASV – L.Vurmsers strādā ar narkomāniem (I.Erdmane in J.Volkerts, 1999 , priekšvārds), lai arī psihoanalītiskai terapijai atkarības (alkoholisms  un narkomānija) ir kontrindikācija (vairāk par psihoanalītiskās terapijas kontrindikācijām sk. Malan, 283 ).

   Psihodrāmai maz kontrindikāciju  un kā ir ar vidi – to minēju iepriekš. Tas , protams , nenozīmē, ka psihodramatisti šodien strādā ielās un parkos, bet tas nav šķērslis, jo svarīgāks ir process un telpas pieskaņotība procesam un dalībniekiem, nevis otrādi. “Telpas konfigurācijai kā terapeitiskā procesa sastāvdaļai ir ārkārtīgi liela nozīme” (Moreno&Moreno in Kellerman, 1989, 25). Šodien psihodramatisti varbūt ir vairāk ‘’kultūrkonservēti’’ nekā Moreno savos agrīnajos darbības gados. Iespējams, ka tur sava loma ir psihoanalītiķiem.

   Moreno un psihodramatisti uz psihoanalītisko terapiju raugās ar pietiekošu respektu un analītiķos redz kolēģus nevis supervizorus. Šķiet, Moreno bija nozīmīgi iegūt Freida uzmanību sev un savām idejām, ko viņš izdarīja (Moreno, 2001,21) īsteni psihodramatiskā (surplus, as if) veidātā uzskata vairāki autori.

   Freids un Moreno katrs savā veidā mēģināja tikt galā ar mūžīgo konfliktu tēvs – dēls. Pirmais – ‘’ aizvietojot eksistences burvību ar nereālu transakciju shēmām’’ (Moreno, 1975, 24 ), otrais – kļūstot pats sev tēvs vai radot jaunu tēvu (no Jakob Levi kļūstot  par Jakob Levi Moreno; Moreno bija viņa tēva priekšvārds – Marineau, 8-9).

   Kādiem klientiem  būtu piemērotāka psihodrāma?

   Marineau aprāda (Marineau, 66), ka Moreno ‘’bija sekmes ar noteiktu studentu tipu, bet grūtības ar citu … Lai strādātu ar viņu, cilvēkam vajadzēja būt saskarsmē ar savu spontanitāti … būt kontaktā ar savu iekšējo bērnu “.

   Iepriekš psihodrāmu aprakstīju kā ļoti plašu metodi. Bet, protams, nekas nav absolūts. Ir zināms klientu un gadījumu loks, kad psihodrāma ir vairāk piemērota un paredzams, ka būs sekmīga, un pretēji – ir klienti un situācijas, kad psihodrāma drīzāk var izrādīties nesekmīga. Autori min, ka psihodrāma vairāk piesaista ekstravertus ( Kellerman, 26) . Tā piemērotāka cilvēkiem, kas vairāk tendēti uz saskarsmi, spējīgi piedalīties diezgan sarežģītā psihiskā rituālā un neizjaukt procedūru (turpat, 27).

   Lai arī  “psihodrāmā varam ieraudzīt visu, par ko var izlasīt DSM – IV’’ (Kellerman, 26), tomēr ir diagnostiski kritēriji, kas ierobežo tās pielietojumu – kā hroniski klienti ar smagiem uzvedības traucējumiem, kam nepieciešama pastāvīga kopšana, pacienti ar smadzeņu bojājumu, akūtas psihozes, smagas sociopātijas gadījumi (daudz plašāk par to – Kellerman, 25-28).

   Nobeigumā gribu teikt, ka gan psihoanalīzes, gan psihodrāmas mērķis ir viens – uzlabot cilvēka funkcionēšanu  laikā, kamēr viņš uzkavējas uz šīs Zemes, par pamatu ņemot humānas vērtības. Turklāt, attīstības gaitā psihodrāma un psihoanalīze ir nolens volens, apzināti vai neapzināti  daudz devusi viena otrai.



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*