Radi! Dari!
Moreno dievišķā koncepcija
Pirms sākt lasīt šo darbu, uzaicinu Youtube noklausīties Arnolda Šēnberga unikālo skaņdarbu „Mēness Pjero”. Kaut nelielu fragmentu! Lai sajustu laikmeta, kurā dzīvoja šie dižie vīri – Arnolds Šēnbergs un Jakobs Levi Moreno, „garšu”! Ievērojamā Austrijas komponista, gleznotāja un literāta, Jaunās Vīnes skolas pamatlicēja, viena no izcilākajiem 20.gadsimta mūzikas reformatoriem un pedagogiem- Šēnberga meistardarbs „Mēness Pjero” jeb Trīsreiz septiņi dzejoļi no Albēra Žiro „Pierrot lunaire” tapis 1912.gadā Pirmā pasaules kara priekšnojautās, un tiek atzīts par vienu no ekspresionisma virziena pirmajiem paraugiem mūzikā. Pēc žanra tā ir melodrāma dziedātājai un pieciem mūziķiem, kas pārmaiņus spēlē septiņus mūzikas instrumentus- flautu, klavieres, vijoli, čellu, alta vijoli, klarneti un basklarneti. Darbā skan beļģu simbolista Albēra Žiro teksts vācu valodas tulkojumā. Dziesmu cikla galvenais tēls ir Pjero, kurš atrodas uz prāta un ārprāta robežas, un ir tipisks delatriskās komēdijas personāžs, un atspoguļo laikmeta garu, izmaiņas sabiedrības noskaņojumā, kur 19.gadsimta optimisma vietā nāk dziļa skepse un neticība cilvēces progresam. Stāsta pamatnoskaņa ir metafizisks nemiers, ilgas pēc zudušiem ideāliem, kas slēpjas zem ironijas maskas. Pjero māc iedomas, bailes, vīzijas, vokālajā partijā izmantoti gan čuksti, gan kliedzieni, gan dziedruna.
Šēnbergs un Moreno – abi ebreji, dzimuši vienā laika periodā. Klausoties šo mūziku, nākas aizdomāties, cik novatoriski un avangardiski domājoši bijuši šie vīri! Pats skaņdarbs – ar spontanitātes plūsmu atdzīvināts kultūras konservs, radoši interpretēts. Vide – aplis, centrā – protagonists Pjero- psihiatrijas pacients. Un dziedātāja, kas spēlē lomu, kas rada, izdzīvo Pjero stāstus un kādu daļu no sevis – gluži kā psihodrāmā!
Mūzika, skaņa tiek uzskatītas par Visuma radīšanas spēkiem. Kur ir svārstības, tur ir enerģija, tur arī rodas pasaule, kosmoss. Mūzika ir līdzvērtīga Dieva lūgšanai. Tās pilnvērtību nosaka skaņas piepildījums ar svaru ( tieši tā sanskritā skan šis vārds).
Svara – tas nozīmē dievišķās enerģijas, dievišķo trīsu klātbūtni. Jūdu un kristiešu tradīcijā skaņas aspektam nav pievērsta īpaša uzmanība, tomēr atceramies Jērikas bazūnes Vecajā derībā. Jaunajā derībā Jāņa evaņģēlijs sākas ar „Iesākumā bija Vārds. Un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva, caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies. Un Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū.”
Un nu – pieskāriens dažādām radīšanas jeb dievišķuma teorijām, līdz nonāksim pie galvenās – Moreno dievišķā koncepcijas.
Ikviena cilvēka apziņā ir Dieva tēls – mazāks vai lielāks. Kāds tas ir – mīlošs, piedodošs, bargs, vienaldzīgs? Kur radies šis tēls, kas mūsos mīt. Kā ar to sadzīvot?
Saskaroties ar to, kas ir ārpus viņa kontroles, ārpus spējām ietekmēt un izprast, cilvēks ieved jēdzienu „augstākais spēks”, „dievs”.
Cilvēka prāts darbojas tā, ka jēdzienus vajag konkretizēt, strukturēt, definēt. Dieva tēls tiek konkretizēts, izskaidrots (reliģiskās dogmas), projicēts ( mākslas darbi).
Dieva jēdziens tiek ietilpināts dažādās reliģijās. Kas ir reliģija? Tā ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas. Bieži ar vārdu “reliģija” apzīmē konkrētas reliģiskas organizācijas, kas formāli apvieno savas ticības pārstāvjus un uzskata sevi par oficiālā viedokļa paudējām un uzturētājām.
Reliģijas lielākoties risina šādus problēmjautājumus: viena dieva, dievu vai dievību esamība vai neesamība, loma un darbība pasaulē; cilvēka identitāte, vieta pasaulē, dzīves jēga un sūtība, attieksme pret nāvi, ētikas pamati; dvēsele.
Monoteistiskās reliģijas (piemēram, kristietība, islāms un jūdaisms) apgalvo, ka eksistē viens dievs, kas ir atsevišķa būtne, nodalīta no mūsu pasaules.
Politeistiskās reliģijas (piemēram, seno grieķu un romiešu reliģijas) apgalvo, ka ir daudzi dievi.
Panteiskās reliģijas (piemēram, sintoisms, daļa hinduisma) uzskata, ka dievs ir visur dabā, nedalāms no tās.
Ne-teistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) neizsakās par dieva vai dievu esamību vai neesamību.
Ateistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) noliedz jebkādu dievu esamību.
Vēsturiski Dieva tēls ir mainījies. Akmens laikmetā visvarenākā dieva figūra – „magna mater” („lielā māte”, auglība, sievietes tēls). Eiropā ap 4. – 3.g.t.p.m.ē. sāk dominēt vīrišķie dievi. Sievietes – dieves tēls sadalās, un parādās vairāki mātes aspekti. Daži to skaidro ar indoeiropiešu invāziju Eiropas subkontinentā. Cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību, izveidoja stabilas apmetnes, tādējādi kļūstot mazāk atkarīgi no dabas spēkiem un untumiem.
Dieva divējādās izpausmes atrodamas latvju dainās. Baltu tautu Dieva nosaukums – lietuviešu Dievas, prūšu Dēiws, pārņemts arī somugru valodās – somu tavas, igauņu taevas, lībiešu tovas ar nozīmi „debesis”.
Latviskajā dzīvesziņā redzams, ka Dievs ir pasaules sākotnes universāls simbols. Dievs rada, laiž un izvērš pasauli. Visa pasaule ir Dieva laista, tas nozīmē -radīta. Sākotnējā izpausmju līmenī tā ir Doma, gaismas enerģija, kas pakāpeniski pārtop materiālas dabas veidojumos.
Kam tie kalni? Kam tās lejas?
Kam tie kuplie ozoliņi?
Dievam kalni, Dievam lejas,
Dievam kuplie ozoliņi.
Savukārt vieliskās pasaules simbols latviskajā pasaules uztverē ir Māra. Pasaule ir pati taustāmākā Dieva izpausme, kurā Dievs sevi atklāj ar vieliskās pasaules un tās norišu starpniecību. Dievs pārstāv hierarhiski visnozīmīgāko augšu, bet Māra –Dieva ietekmēto apakšu. Rakstos un zīmēs redzam, ka aplis simbolizē pasauli, bet tā centrs – Dievu, pasaules garīgo pusi. Bet pats aplis – vielisko, mārisko pusi. Tāpat kā aplis vienmēr ir saistīts ar savu centru, tā Māra un Dievs šai zīmē ir vienoti un nedalāmi.
Līsti, Dieva lietutiņi,
Lai aug Māras āboliņi:
Dieva dēla kumeliņi
Stallī zviedza neēduši.
Dieva izpratne atspoguļo cilvēka apziņas evolūciju gadu tūkstošu gaitā. Pirmatnējā sabiedrībā – Dievs ir visur, bet vēlāk tēls tiek strukturēts – iegūst noteiktus veidolus, rodas hierarhija, caur šo tēlu sāk izskaidrot nezināmo – Mozus saņem no Dieva likumus.
Bībeliskajā tradīcijā Dievs parādās sapņos praviešiem, piemēram – Ābrams izdzird Dieva balsi.
Muhameds, veiksmīgs un cienījams karavānu vadītājs, bija 40 gadus vecs, kad reiz kādā alā netālu no Mekas redzēja sapni erceņģeli Gabriēlu. Eņģelis sniedza viņam grāmatu, pavēlēdams lasīt un sludināt cilvēkiem Dieva vēsti. Vēlāk Muhameds nodibināja vienu no pasaulē lielākajām reliģijām – islāmu, kurā dievu dēvē par Allāhu.
Budismā tiek uzskatīts, ka Buda nav ne Dievs, svētais, supermens vai pārdabiska būtne. Budisma pamatprincipi ir sekojoši:
1) prātu var kontrolēt, ja to vēro,
2) klātesamība realitātē ir otra spēja, kas ceļā uz Budas stāvokli sevī ir jāattīsta. Vienīgais laiks, kurā iespējams būt ir tagadne, šīs bridis, tādā veidā iespējams izjust katra mirkļa neatkārtojamību.
3) Apskaidrība nozīmē nepārtrauktu apzināšanos, ka realitāte visu laiku mainās.
4) Nepieķeršanās nozīmē nepieprasīt to, kas nav līdzās, un novērtēt un priecāties par to, kas ir līdzās.
5) Universāla mīlestība nozīmē izvērst sevi līdz Visumam, iegūt Visuma apziņu, saprast, ka mēs piederam Visumam, un kļūt par Visumu.
Sengrieķu tradīcijā cilvēki, kam Zevs parādās, vai nu tiek pārcelti uz Olimpu, vai pārvēršas akmenī.
Lai nokļūtu līdz Moreno dievišķā teorijas būtībai, apskatīšu psihodrāmas garīgos avotus.
Psihodrāmas tēvs Jakobs Levi Moreno par psihodrāmas garīgajiem avotiem uzskata:
- Sengrieķu drāmu.
Moreno uzskatīja sengrieķu fiolozofu Sokrātu par psihodramatiskā formāta pionieri – vairāk darbībā ar aktuāliem cilvēkiem, aktuālās situācijās. Mazāk teorētiskas un filozofiskas spriedelēšanas. Sokrāts mēdza aicināt cilvēkus uz dialogu, risinot aktuālas un Atēnu sabiedrībai svarīgas ētiskas problēmas, kas bieži vien beidzās ar katarsi.
- Jēzu.
Jēzus bija pravietis, skolotājs, dziedinātājs, stāstītājs. Viņu pildīja vēlme izmaini† pasauli un patiesa līdzjūtība cilvēku ciešanām. Jēzus pulcināja ap sevi ļaudis, stāstot stāstus, rosinot cilvēkus uz dialogu par nozīmīgiem tā laika ētiskiem jautājumiem, iedrošinot viņu iet tālāk un izmainīt pasauli.
- Ebreju vēsturi un Veco derību.
Asiņainajā un ciešanu pilnajā ebreju vēsturē var saskatīt paralēles ar cilvēces vēsturi kopumā, un emocionāli cietušo psihoterapijas klientu individuālo vēsturi. Izdzītā tauta, kas meklē atgriešanos un patvērumu. Pravieši, kas sniedz mierinājumu līdzcilvēkiem. Viltus pravieši. Moreno agrīnās psihodramatiskās aktivitātes sasistās ar sabiedrības izstumtajiem – viņš rada pirmās pašpalīdzības grupas Vīnes prostitūtām. Pēc 1.Pasaules kara dodas uz Mittendorfas bēgļu nometni, lai mazinātu spriedzi tās iemītnieku vidū. Turklāt, psihoterapijai attīstoties, tā piedzīvoja nopietnu opozīciju no ortodoksālās psihoanalīzes. Nozīmīgs Moreno iedvesmas avots ir Psalmi – vispoētiskākā Vecās derības nodaļa. Viņa pirmie filozofiskie sacerējumi bija poētiski, piemēram „Tēva vārdi” ( 1920.g), pie kuriem pēc mirkļa atgriezīsimies.
4.Zigmundu Freidu.
Freids ir vispazīstamākais un visietekmīgākais psiholoģijas teorētiķis. Freida biogrāfijā var saskatīt līdzības ar Moreno – dzimis ebreju tirgotāja ģimenē Austroungārijā, studējis medicīnu Vīnes universitātē. Zināms, ka Moreno saticis Freidu tikai vienu reizi. Tas noticis Vīnes universitātē, kas Freids uzstājās ar lekciju, bet Moreno bija klausītāju vidū kā students. Pēc lekcijas Moreno piegājis pie Freida un teicis: „Dakter Freid! Jūs analizējiet cilvēku sapņus, bet es viņiem dodu drosmi sapņot tālāk.” Uz ko Freids tikai pasmīnējis. Moreno labi pārzināja psihoanalītisko teoriju un respektēja Freida devumu zināšanās par cilvēka mentālo funkcionēšanu. Taču uzskatīja, ka psihoanalīze ir viduvējību doktrīna – tā apspiež pacienta spontanitāti un radošo garu, ievirzot viņu sabiedrības pieņemtajās normās, liekot tam palikt pa viduvējību starp citām viduvējībām. Turklāt viņš kritizēja Freida idejas par to, ka viņa pasaulē valda vienīgi ciešanas un ļaunais.
Te ir vietā pieminēt psihoanalītisko Dieva definējumu: senatnē dēli izauga, sāka konkurēt ar tēvu par varu, sacēlās un nogalināja tēvu. Dēli nobijās, sajuta vientulību, bezpalīdzību un vainu – iecēla tēvu debesīs – „dievs”.
Psihodrāmas „priesteriene” Mārša Karpa aprakstījusi situāciju no Moreno dzīves. Kādā sesijā, kad Moreno prezentējis psihodrāmu grupai Berklejas universitātes studentu, parādās viņa spēja identificēties ar studentiem, kas bija gandrīz 60 gadus jaunāki par viņu pašu – kāds no studentiem piecēlies un jautājis: „Dakteri Moreno, kāda ir atšķirība starp jums un Freidu?” Moreno paskatījies uz telpā esošajām fotogrāfijām ar bārdaino seju, un teicis: „ Freidam ir īsa bārda, kuru apgriezis bārddzinis, bet mana bārda ir brīvi plīvojoša un spontāna!” Studenti bijuši sajūsmā par šo atbildi, tā viņus bija uzrunājusi. Skanējuši smiekli, bijis jūtams rotaļīgums un liela spontanitāte. Moreno runāja par reālām, dzīvām lietām, kas ar viņu atgadījušās, radot sajūtu, ka var notikt jebkas. Viņa autentiskums aizrāvis klausītājus.
Moreno filozofijā „Dieva” jēdziens ieņem svarīgu vietu. Agrīnajā periodā savu filozofiju Moreno izteica poētiskā formā („Tēva vārdi”) :
Kā gan viena lieta spēj radīt citu
Otrajai neradot pirmo?
Kā gan tēvs var radīt dēlu,
Dēlam neradot tēvu?…
Pirmais rada otro,
Tāpat kā beigas rada sākumu.
Es radīju pasauli
Tātad – radīju sevi.
Es esmu radītājs,
Es esmu, lai radītu
Vienīgi tevi.
Es esmu bez vārda,
Esmu, lai būtu
Es biju bez vārda
Līdz tu uzrunāji mani…
Saskaņā ar Veco Derību – Dievs radīja cilvēku pēc sava „ģīmja un līdzības”, saskaņā ar Moreno – cilvēks radīja Dievu pēc „sava ģīmja un līdzības”.
Moreno idejas par Dievu cieši saistītas ar idejām par sabiedrības normām, vērtībām, ētiku. „Dievs reprezentē morāli bez moralizēšanas”.
Moreno uzdod jautājumu – Dievs sešas dienas strādāja (radīja), septītajā – atpūtas. Ko Dievs darīja pēc tam?
Psihodrāma sākās aksioloģiski, t.i., no „augšas” – Moreno sākotnēji pievērsās aksiodrāmai, kas nodarbojas ar reliģiskajām, kulturālajām un ētiskajām vērtībām, vēlāk radās sociodrāma. Tā pēta sociālos procesus. Tad psihodrāma (individuālais līmenis).
Moreno uzskatīja, ka cilvēks ir ne tikai sociāla būtne, bet arī – kosmiska. Dievišķais ir katrā cilvēkā – spontanitāte un radošais gars:
spontanitāte -> kreativitāte -> kultūrkonservs -> spontanitāte
Dievišķuma filozofija saistībā ar jēdzieniem „spontanitāte un kreativitāte”, ietverta 3 konceptos :
1) priekšstats par Dievu kā radītāju, arī cilvēks ir radītājs: „Es- Dievs”,
2) attiecības starp cilvēku un Dievu ir abpusējas, saskaroties ar Dievu ir iespējama lomu maiņa,
3) kreativitātes kanons saista spontanitāti ar kreativitāti –cilvēks ir radītājs, līdzīgi Dievam.
Moreno teicis:
“Radītājs uz visiem laikiem paliktu tikai Radītājs, nepiepildot Visumu, kādu mēs to zinām, ar dzīvām būtnēm.”
Kas tad ir spontanitāte un kreativitāte?
Spontanitāte ir enerģija, kas virza cilvēku uz adekvātu reakciju līdz šim nepieredzētās situācijās vai palielina cilvēka spēju reaģēt pa jaunam pazīstamās situācijās. Spontanitāte darbojas tagatnē – šeit un tagad.
Citēju Moreno:
“Dievs ir spontanitāte. Sekojot tam, lūgšana ir šāda: “Esi spontāns!””
Spontanitātei ir 4 raksturīgas izpausmes :
- spontanitāte, kas aktivizē kultūras konservus un sociālos stereotipus,
- spontanitāte, kas piedalās jaunu oprganismu, jaunu mākslas formu un jaunu vides paternu radīšanas procesā,
- spontanitāte, kas virza personību brīvi pašizpausties,
- spontanitāte, kas veido adekvātu atbildes reakciju jaunās situācijās.
Jaunās situācijās cilvēks var reaģēt dažādi – bez reakcijas,
ar jau zināmu reakciju,
ar jaunu atbildi.
Spontanitāte katalizē kreativitāti – radošo aktivitāti.
Jo augstāks spontanitātes līmenis, jo zemāka trauksme un otrādi.
Spontanitāti jāatdiferencē no impulsivitātes, kurai nepiemīt kreativitāte. Impulsivitāti metaforiski var raksturot kā lēkšanu no karstas pannas ugunī. Cilvēkam var būt radošas idejas, taču bez spontanitātes viņš nespēj tās realizēt.
Kreatīvais akts rada dzeju, skaņdarbus, lugas, romānus utt. Šos radošās darbības rezultātus Moreno nosauca par kultūras konserviem: .
“Ja Dievs – Radītājs, Dao, Brahmans, Augstāks spēks, lai kā mēs sauktu, nebūtu izlēmis radīt “konservus”, tad universālais process noritētu savādāk – kā kreativitāte bez pasaules.”
Moreno spontanitātes, kreativitātes un kultūras konservēšanas procesu apzīmēja ar apli, kur gala produkts ir kultūras konservs. Spontanitāte atdzīvina KK un kreaturģijas rezultātā rodas jaunas atbildes, jauns “products”, kas var tikt “iekonservēts”, kas iesildoties var dot jaunu spontānu reakciju, utt. Piemēram, komponists rada skaņdarbu, kas ir viņa spontāns un kreatīvs akts. Rezultāts – nošu rakstā pierakstīts kultūras konservs. To atdzīvina mūziķi. Mēs esam dzirdējuši viena un tā paša skaņdarba dažādas interpretācijas. Dažādi mūziķi, katrs ar savu spontanitātes līmeni. Skaņdarbs tiek ierakstīts diskā – jauns kultūras konservs, utt.
Citēju Moreno:
“Cilvēks ir radījis lietu pasauli- “kultūras konservus”, lai varētu sev piedēvēt līdzību ar Dievu. Apzinoties savu sakāvi cīņā par maksimālu kreativitāti, cilvēks ir atdalījis no savas “gribas pēc radīšanas” “gribu pēc varas”, pēdējo izmantojot , lai vienatnē sasniegtu dievišķās ieceres. Ar ievainota un lidot nespējiģa ērgļa entuziasmu viņš ķeras pie kultūras konserva, gala rezultātā dievišķojot spieķus. Tāpēc kultūras konservs kļuvis par izpausmes formu būtnēm ar ierobežotu spontanitāti. Lai to labotu, indivīdam vienlaicīgi būtu jāatrodas vairākās vietās un jāapvieno citi indivīdi radošai darbībai Visumā. Tā kā cilvēkam nepiemīt Dieva patiesi universiālais raksturs, viņš varai telpā izmanto mašīnas, bet varai laikā – kultūras konservus, lai paliktu mūžīgi dzīvs.”
Spontanitāte izraisa kreativitāti. Spontanitātes un kreativitātes mijiedarbībā rodas kultūras konservs. Konservi var uzkrāt bezgala daudz un palikt „sasaldētā stāvoklī”. Tos spēj atdzīvināt spontanitāte. Spontanitāte nedarbojas vakuumā, bet virzās vai nu uz kreativitāti vai konservu. Spontanitāte nav enerģijas rezervuārs, kā libido psihoanalītiskajā izpratnē vai saskaņā ar enerģijas konservācijas likumu. Tas ir process, kurā iesaistīta ne tikai viena persona, bet arī jūtu plūsma citas personas spontanitātes virzienā.
Psihodrāma piedāvā cilvēkiem spontanitātes treniņu, izspēlējot nepieredzētas situācijas vai meklējot jaunus risinājumus zināmās situācijās.
Moreno runāja par spontanitāti 3 aspektos :
1) pataloģiska spontanitāte – persona reaģē spontāni ( pa jaunam vecā situācijā), taču reakcija nav adekvāta, piem., cilvēks pa ielu sāk iet atpakaļgaitā
2) stereotipiska spontanitāte, piem., komiķis atkārto vienveidīgus jokus, kaut arī situācijas atšķirīgas – zūd komiskums un publikas jautrība,
3) patiesa spontanitāte – jauna reakcija ierastās situācijās un adekvāta – jaunās, taču jebkurā gadījumā – reakcijai jābūt adekvātai un atbilstīgai ( gan jaunās, gan arī vecās situācijās).
Adams Blatners apraksta spontanitātes priekšnoteikumus:
– uzticības un drošības sajūta
– irracionālie faktori – intuīcija, emocionālais pacēlums
– rotaļīgums
– vēlme riskēt un gatavība sastapties ar neierasto.
Spontanitāti atmodina iesildīšanās process – fiziska, garīga, iztēle, emocionāla. Cilvēks nonāk spontānā stāvoklī, ko nevar saglabāt vai iekonservēt, taču šis stāvoklis ir dievišķs – tas noved pie kreaturģijas akta – radīšanas, kas mūs līdzina dievam. Rodas jaunas domas, rīcības un produkti.
Ja Freids teica, ka dzemdības ir šoks un dzīve – mocības, Moreno atbilde bija – “Muļķības! Mēs bijām iespundēti cietumā, un dzemdības ir pirmais spontānais akts, kurā iznākam brīvībā.” Mēs piedzimstam spontāni, radoši, brīvi, bērnībā klaigājam, ākstāmies, darām, ko gribam, un nedomājam, kā tas izskatīsies no malas. Pēc tam vecāki, aukles un skolotāji mūs ieliek rāmjos un stereotipos. Cilvēks zaudē spontanitāti, brīvo radošo izpausmi, sāk kompleksot. Pie spontanitātes viņš atgriežas citā, aplamā veidā: sāk dzert, lieto narkotikas, iet uz spēļu zāli, pārkāpj laulību… Tā viņš spēlējas, bet dara to nepareizi, un pats cieš no tā.
Atgriežamies vēlreiz pie poēmas “Tēva vārdi”:
“Kā gan tēvs var radīt dēlu, dēlam neradot tēvu?”
Šis priekšstats kontrastē ar Vecās derības Dievu – attālinātu no cilvēka, ko pats radījis, tiesājošu, reizēm nežēlīgu.
Jaunās derības Dievs ir mīlošs, līdzcietīgs, spēj piedot, tomēr joprojām attālināts no cilvēka, nosodot tā grēkus.
Moreno izpratnē dievišķums ir “Es-Dievs”, Radītājs, kurš piedalās sevis radītā liktenī, attīstībā, mūžam mainīgs, kreatīvs un spontāns. ‘’Es-Dievs’’ koncepcija piedāvā cilvēkam piedalīties šajā procesā, dubultojot un mainot lomas.
Psihodramatiste Grēta Loitza grāmatā “Psihodrama. Teorija i praktika” raksta: “Visa Moreno darbība saistīta ar dzīves jēgu un iemseliem. Viņa domas galvenokārt tiek pievērstas trim kosmiskajiem pirmsākumiem- spontanitātei, darbībai un kreativitātei. Šī nostāja padara viņa spriedumuis principiāli atšķirīgus no Freida un Junga reliģijas psiholoģijas. Moreno uzskata, ka minētā triāde kosmiskajā telpā eksistējusi jau pirms cilvēka parādīšanās. Moreno uzskata, ka cilvēks ir kosmiskās triādes daļa jeb atspulgs, kosmiskās kreativitātes radīts. Tāpēc kā pamatu savai terapeitiskajai pieejai – psihodrāmai- Moreno liek aksiomu “Cilvēks ir kosmiska būtne”, un prasa, lai cilvēks tiek skatīts kosmiskajā pasaules ainā.”
Moreno uzauga ģimenē, kurā valdīja kā jūdu, tā arī kristiešu vērtības. Viņa filozofija balstās uz abiem šiem strāvojumiem.
Jūdu hasidi kustība radās laikā, kad izraēļi bija Bābeles gūstā. Daniels skaidroja savai tautai tās reliģiju. Tas bija laiks, kad ļaudīm klājās grūti. Hasidi sludināja, ka ļaudīm jābūt tuviem, līdzjūtīgiem, izpalīdzīgiem. Politiskajai situācijai kļūstot smagākai, cilvēki tuvinās cits citam. Moreno ģimene bija cēlusies no Spānijas, t.s. sefardik ebrejiem, kur spēcīgas bija hasidi tradīcijas.
Moreno un ebreju filozofs Mārtins Bubers radīja jaunu –„saskarsmes” reliģiju. Viens no galvenajiem principiem – anonimitāte ( hasidi tradīcijā Dievs ir anonīms). Vecajā Derībā Ādams vaicā Dievam: ‘’Kas Tu esi?’’. Uz ko Dievs atbild: „Esmu, kas esmu”.
Kāds fakts no Moreno bērnības. 1895. gadā Moreno ģimene pārceļas uz Vīni. Šis periods saistās ar kādu Moreno atmiņu – “pirmo psihodrāmu”. Apmēram 6 gadu vecumā kādu dienu Jakobs bija atstāts mājās viens, spēlējoties ar kaimiņu bērniem. Viņš ierosinājis spēlēt eņģeļos. “Kurš būs Dievs?” “Es! “,sacīja Moreno, uz galda salikdams krēslus citu virs cita. “Es varu lidot!”- izsaucās Dievs, un krisdams salauza roku. Vēlāk Moreno psihodrāmu dēvēja par “kritušo eņģeļu” terapiju.
Izprast dievišķo, dievišķuma principus, saistīt savu personību ar vispārcilvēciskajām vērtībām spēj cilvēks, kas ir garīgi „izaudzis” Pēc Moreno teorijas tas ir tāds, kuram attīstītas transcendentās lomas. Tās attīstās vēlu – tad, kad indivīds ir apmierināts ar sevi. Personība veidojas no izspēlētajām no lomām, ne lomas no personības. Var uzskatīt, ka cilvēka psihe ir daudzskaitlīga. Lomas nav atdalāmas no interpersonālā konteksta. Lomas ir dinamiskas – tās nāk klāt, iet prom, mainās. Personībai attīstoties, attīstās lomu kategorijas:
Somatiskās lomas – parādās pirmās, saglabājas visu mūžu. Tās nodrošina izdzīvošanu, saistās ar fiziskām aktivitātēm, fizioloģisko vajadzību apmierināšanu. Piemēram, ēdājs, gulētājs, ar seksualitāti saistītās lomas.
Psihiskās lomas attīstās sociālajā matricē, nosaka to, kā cilvēks piepilda sociālās lomas. Tās saistās ar emocionālo stāvokli – skumjais, maniakālais, utt.
Sociālās lomas veidojas saskarē ar sociālo vidi. Tās ir stereotipas, atspoguļo sabiedrības priekšstatus par šīm lomām. Piemēram tēvs – kādam jābūt tēvam, policists – kāds ir sabiedrības viedoklis par šo lomu. Sociālās lomas ir kongruentas, tām ir sava pretloma: tēvs – dēls, sieva – vīrs.
Transcendentās lomas attīstās vēlu. Piemēram – mīlošais, radošais, pravietis.
Indivīdā lomas mijiedarbojas, papildina cita ar citu, konfliktē, piemēram sievietē var būt konflikts starp mātes un meitas lomu.
Būvējot psihodrāmas teātri Bīkonā, ASV 1936.gadā, Moreno vadījās pēc „apļa terapeitiskā principa” ( pirmais Moreno grafiskais spontanitātes teātra, kurā tika uzvestas spontānas ainas ar aktieriem laika posmā no 1921.-1924. gadam, modelis bija cirkulārs, vairāku līmeņu koncentriski apļi, līdzīgi kā sēkla iekrīt zemē, radot koncentriskus apļus). Viņš veidoja savu teātri trīs koncentriskos apļos dažādos līmeņos. Zerka Moreno skaidroja, ka trīs līmeņi nozīmē protagonista gatavības pakāpes:
1.iesildīšanās, 2. – gatavība darboties, 3. – vertikālais līmenis, kur Moreno virs skatuves izveidoja balkonu. Tajā varēja izmantot idealizētas, maksimētas figūras, tai skaitā Dieva lomu. Psihodramatisti šodien strādā telpās, kurās nav šāda aprīkojuma, taču par paaugstinājumu varam izmantot krēslus, galdus, pat nelielus paaugstinājumus. Pakāpjoties protagonists var paskatīties uz situāciju no citas perspektīvas.
Grāmatā „Psychodrama since Moreno” lasām: „Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, bet Dieva statuss ir daudz tuvāks cilvēcīgajam, līdzīgi kā māte ir daudz tuvāk savam bērnam grūtniecības laikā, jo bērns nav pilnīga, neaizsniedzama būtne, kā mēs to domājam, bet gan augoša, kustīga būtne, kas aktīvi veidojas, un būdama nepilnīga, tiecas uz pilnību un pabeigtību.”
Un vēl viens citāts no Moreno:
„Vispirms Dievs bija radītājs, tad aktieris, tad psihodramatists. Vispirms viņam pasauli vajadzēja radīt, lai būtu laiks un vajadzība vai nosliece to analizēt.”
Moreno psihodrāmas metodes attīstījās no viņa Visuma teorijas: Spontanitāte/Kreativitāte, Laiks, Telpa, Realitāte, Kosmoss, Dievs. Kosmoss nozīmē Visumu, bet Dievs – tā Radītājs, vienalga – dievišķs vai cilvēcisks. Moreno ticēja, ka cilvēks var kļūt par Visuma, par savas dzīves Līdzradītāju. Un skatuve ir radīšanas vieta. Nāc! Dari! Radi!
Igeta Gaiķe, mūziķe, psihodrāmas CP
Darbs tapis, izmantojot grāmatas, interneta resursus, rakstus, mācību materiālus.
