PAR PSIHODRĀMU

Radi! Dari!

Moreno dievišķā koncepcija

Pirms sākt lasīt šo darbu, uzaicinu Youtube noklausīties Arnolda Šēnberga unikālo skaņdarbu „Mēness Pjero”. Kaut nelielu fragmentu! Lai sajustu laikmeta, kurā dzīvoja šie dižie vīri – Arnolds Šēnbergs un Jakobs Levi Moreno, „garšu”! Ievērojamā Austrijas komponista, gleznotāja un literāta, Jaunās Vīnes skolas pamatlicēja, viena no izcilākajiem 20.gadsimta mūzikas reformatoriem un pedagogiem- Šēnberga meistardarbs „Mēness Pjero” jeb Trīsreiz septiņi dzejoļi no Albēra Žiro „Pierrot lunaire” tapis 1912.gadā Pirmā pasaules kara priekšnojautās, un tiek atzīts par vienu no ekspresionisma virziena pirmajiem paraugiem mūzikā. Pēc žanra tā ir melodrāma dziedātājai un pieciem mūziķiem, kas pārmaiņus spēlē septiņus mūzikas instrumentus- flautu, klavieres, vijoli, čellu, alta vijoli, klarneti un basklarneti. Darbā skan beļģu simbolista Albēra Žiro teksts vācu valodas tulkojumā. Dziesmu cikla galvenais tēls ir Pjero, kurš atrodas uz prāta un ārprāta robežas, un ir tipisks delatriskās komēdijas personāžs, un atspoguļo laikmeta garu, izmaiņas sabiedrības noskaņojumā, kur 19.gadsimta optimisma vietā nāk dziļa skepse un neticība cilvēces progresam. Stāsta pamatnoskaņa ir metafizisks nemiers, ilgas pēc zudušiem ideāliem, kas slēpjas zem ironijas maskas. Pjero māc iedomas, bailes, vīzijas, vokālajā partijā izmantoti gan čuksti, gan kliedzieni, gan dziedruna.

Šēnbergs un Moreno – abi ebreji, dzimuši vienā laika periodā. Klausoties šo mūziku, nākas aizdomāties, cik novatoriski un avangardiski domājoši bijuši šie vīri! Pats skaņdarbs – ar spontanitātes plūsmu atdzīvināts kultūras konservs, radoši interpretēts. Vide – aplis, centrā – protagonists Pjero- psihiatrijas pacients. Un dziedātāja, kas spēlē lomu, kas rada, izdzīvo Pjero stāstus un kādu daļu no sevis – gluži kā psihodrāmā!

Mūzika, skaņa tiek uzskatītas par Visuma radīšanas spēkiem. Kur ir svārstības, tur ir enerģija, tur arī rodas pasaule, kosmoss. Mūzika ir līdzvērtīga Dieva lūgšanai. Tās pilnvērtību nosaka skaņas piepildījums ar svaru ( tieši tā sanskritā skan šis vārds).

Svara – tas nozīmē dievišķās enerģijas, dievišķo trīsu klātbūtni. Jūdu un kristiešu tradīcijā skaņas aspektam nav pievērsta īpaša uzmanība, tomēr atceramies Jērikas bazūnes Vecajā derībā. Jaunajā derībā Jāņa evaņģēlijs sākas ar „Iesākumā bija Vārds. Un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva, caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies. Un Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū.”

Un nu – pieskāriens dažādām radīšanas jeb dievišķuma teorijām, līdz nonāksim pie galvenās – Moreno dievišķā koncepcijas.

Ikviena cilvēka apziņā ir Dieva tēls – mazāks vai lielāks. Kāds tas ir – mīlošs, piedodošs, bargs, vienaldzīgs? Kur radies šis tēls, kas mūsos mīt. Kā ar to sadzīvot?

Saskaroties ar to, kas ir ārpus viņa kontroles, ārpus spējām ietekmēt un izprast, cilvēks ieved jēdzienu „augstākais spēks”, „dievs”.

Cilvēka prāts darbojas tā, ka jēdzienus vajag konkretizēt, strukturēt, definēt. Dieva tēls tiek konkretizēts, izskaidrots (reliģiskās dogmas), projicēts ( mākslas darbi).

Dieva jēdziens tiek ietilpināts dažādās reliģijās. Kas ir reliģija? Tā ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas. Bieži ar vārdu “reliģija” apzīmē konkrētas reliģiskas organizācijas, kas formāli apvieno savas ticības pārstāvjus un uzskata sevi par oficiālā viedokļa paudējām un uzturētājām.

Reliģijas lielākoties risina šādus problēmjautājumus: viena dieva, dievu vai dievību esamība vai neesamība, loma un darbība pasaulē; cilvēka identitāte, vieta pasaulē, dzīves jēga un sūtība, attieksme pret nāvi, ētikas pamati; dvēsele.

Monoteistiskās reliģijas (piemēram, kristietība, islāms un jūdaisms) apgalvo, ka eksistē viens dievs, kas ir atsevišķa būtne, nodalīta no mūsu pasaules.

Politeistiskās reliģijas (piemēram, seno grieķu un romiešu reliģijas) apgalvo, ka ir daudzi dievi.

Panteiskās reliģijas (piemēram, sintoisms, daļa hinduisma) uzskata, ka dievs ir visur dabā, nedalāms no tās.

Ne-teistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) neizsakās par dieva vai dievu esamību vai neesamību.

Ateistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) noliedz jebkādu dievu esamību.

Vēsturiski Dieva tēls ir mainījies. Akmens laikmetā visvarenākā dieva figūra – „magna mater” („lielā māte”, auglība, sievietes tēls). Eiropā ap 4. – 3.g.t.p.m.ē. sāk dominēt vīrišķie dievi. Sievietes – dieves tēls sadalās, un parādās vairāki mātes aspekti. Daži to skaidro ar indoeiropiešu invāziju Eiropas subkontinentā. Cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību, izveidoja stabilas apmetnes, tādējādi kļūstot mazāk atkarīgi no dabas spēkiem un untumiem.

Dieva divējādās izpausmes atrodamas latvju dainās. Baltu tautu Dieva nosaukums – lietuviešu Dievas, prūšu Dēiws, pārņemts arī somugru valodās – somu tavas, igauņu taevas, lībiešu tovas ar nozīmi „debesis”.

Latviskajā dzīvesziņā redzams, ka Dievs ir pasaules sākotnes universāls simbols. Dievs rada, laiž un izvērš pasauli. Visa pasaule ir Dieva laista, tas nozīmē -radīta. Sākotnējā izpausmju līmenī tā ir Doma, gaismas enerģija, kas pakāpeniski pārtop materiālas dabas veidojumos.

Kam tie kalni? Kam tās lejas?

Kam tie kuplie ozoliņi?

Dievam kalni, Dievam lejas,

Dievam kuplie ozoliņi.

Savukārt vieliskās pasaules simbols latviskajā pasaules uztverē ir Māra. Pasaule ir pati taustāmākā Dieva izpausme, kurā Dievs sevi atklāj ar vieliskās pasaules un tās norišu starpniecību. Dievs pārstāv hierarhiski visnozīmīgāko augšu, bet Māra –Dieva ietekmēto apakšu. Rakstos un zīmēs redzam, ka aplis simbolizē pasauli, bet tā centrs – Dievu, pasaules garīgo pusi. Bet pats aplis – vielisko, mārisko pusi. Tāpat kā aplis vienmēr ir saistīts ar savu centru, tā Māra un Dievs šai zīmē ir vienoti un nedalāmi.

Līsti, Dieva lietutiņi,

Lai aug Māras āboliņi:

Dieva dēla kumeliņi

Stallī zviedza neēduši.

Dieva izpratne atspoguļo cilvēka apziņas evolūciju gadu tūkstošu gaitā. Pirmatnējā sabiedrībā – Dievs ir visur, bet vēlāk tēls tiek strukturēts – iegūst noteiktus veidolus, rodas hierarhija, caur šo tēlu sāk izskaidrot nezināmo – Mozus saņem no Dieva likumus.

Bībeliskajā tradīcijā Dievs parādās sapņos praviešiem, piemēram – Ābrams izdzird Dieva balsi.

Muhameds, veiksmīgs un cienījams karavānu vadītājs, bija 40 gadus vecs, kad reiz kādā alā netālu no Mekas redzēja sapni erceņģeli Gabriēlu. Eņģelis sniedza viņam grāmatu, pavēlēdams lasīt un sludināt cilvēkiem Dieva vēsti. Vēlāk Muhameds nodibināja vienu no pasaulē lielākajām reliģijām – islāmu, kurā dievu dēvē par Allāhu.

Budismā tiek uzskatīts, ka Buda nav ne Dievs, svētais, supermens vai pārdabiska būtne. Budisma pamatprincipi ir sekojoši:

1) prātu var kontrolēt, ja to vēro,

2) klātesamība realitātē ir otra spēja, kas ceļā uz Budas stāvokli sevī ir jāattīsta. Vienīgais laiks, kurā iespējams būt ir tagadne, šīs bridis, tādā veidā iespējams izjust katra mirkļa neatkārtojamību.

3) Apskaidrība nozīmē nepārtrauktu apzināšanos, ka realitāte visu laiku mainās.

4) Nepieķeršanās nozīmē nepieprasīt to, kas nav līdzās, un novērtēt un priecāties par to, kas ir līdzās.

5) Universāla mīlestība nozīmē izvērst sevi līdz Visumam, iegūt Visuma apziņu, saprast, ka mēs piederam Visumam, un kļūt par Visumu.

Sengrieķu tradīcijā cilvēki, kam Zevs parādās, vai nu tiek pārcelti uz Olimpu, vai pārvēršas akmenī.

Lai nokļūtu līdz Moreno dievišķā teorijas būtībai, apskatīšu psihodrāmas garīgos avotus.

Psihodrāmas tēvs Jakobs Levi Moreno par psihodrāmas garīgajiem avotiem uzskata:

  1. Sengrieķu drāmu.

Moreno uzskatīja sengrieķu fiolozofu Sokrātu par psihodramatiskā formāta pionieri – vairāk darbībā ar aktuāliem cilvēkiem, aktuālās situācijās. Mazāk teorētiskas un filozofiskas spriedelēšanas. Sokrāts mēdza aicināt cilvēkus uz dialogu, risinot aktuālas un Atēnu sabiedrībai svarīgas ētiskas problēmas, kas bieži vien beidzās ar katarsi.

  1. Jēzu.

Jēzus bija pravietis, skolotājs, dziedinātājs, stāstītājs. Viņu pildīja vēlme izmaini† pasauli un patiesa līdzjūtība cilvēku ciešanām. Jēzus pulcināja ap sevi ļaudis, stāstot stāstus, rosinot cilvēkus uz dialogu par nozīmīgiem tā laika ētiskiem jautājumiem, iedrošinot viņu iet tālāk un izmainīt pasauli.

  1. Ebreju vēsturi un Veco derību.

Asiņainajā un ciešanu pilnajā ebreju vēsturē var saskatīt paralēles ar cilvēces vēsturi kopumā, un emocionāli cietušo psihoterapijas klientu individuālo vēsturi. Izdzītā tauta, kas meklē atgriešanos un patvērumu. Pravieši, kas sniedz mierinājumu līdzcilvēkiem. Viltus pravieši. Moreno agrīnās psihodramatiskās aktivitātes sasistās ar sabiedrības izstumtajiem – viņš rada pirmās pašpalīdzības grupas Vīnes prostitūtām. Pēc 1.Pasaules kara dodas uz Mittendorfas bēgļu nometni, lai mazinātu spriedzi tās iemītnieku vidū. Turklāt, psihoterapijai attīstoties, tā piedzīvoja nopietnu opozīciju no ortodoksālās psihoanalīzes. Nozīmīgs Moreno iedvesmas avots ir Psalmi – vispoētiskākā Vecās derības nodaļa. Viņa pirmie filozofiskie sacerējumi bija poētiski, piemēram „Tēva vārdi” ( 1920.g), pie kuriem pēc mirkļa atgriezīsimies.

4.Zigmundu Freidu.

Freids ir vispazīstamākais un visietekmīgākais psiholoģijas teorētiķis. Freida biogrāfijā var saskatīt līdzības ar Moreno – dzimis ebreju tirgotāja ģimenē Austroungārijā, studējis medicīnu Vīnes universitātē. Zināms, ka Moreno saticis Freidu tikai vienu reizi. Tas noticis Vīnes universitātē, kas Freids uzstājās ar lekciju, bet Moreno bija klausītāju vidū kā students. Pēc lekcijas Moreno piegājis pie Freida un teicis: „Dakter Freid! Jūs analizējiet cilvēku sapņus, bet es viņiem dodu drosmi sapņot tālāk.” Uz ko Freids tikai pasmīnējis. Moreno labi pārzināja psihoanalītisko teoriju un respektēja Freida devumu zināšanās par cilvēka mentālo funkcionēšanu. Taču uzskatīja, ka psihoanalīze ir viduvējību doktrīna – tā apspiež pacienta spontanitāti un radošo garu, ievirzot viņu sabiedrības pieņemtajās normās, liekot tam palikt pa viduvējību starp citām viduvējībām. Turklāt viņš kritizēja Freida idejas par to, ka viņa pasaulē valda vienīgi ciešanas un ļaunais.

Te ir vietā pieminēt psihoanalītisko Dieva definējumu: senatnē dēli izauga, sāka konkurēt ar tēvu par varu, sacēlās un nogalināja tēvu. Dēli nobijās, sajuta vientulību, bezpalīdzību un vainu – iecēla tēvu debesīs – „dievs”.

Psihodrāmas „priesteriene” Mārša Karpa aprakstījusi situāciju no Moreno dzīves. Kādā sesijā, kad Moreno prezentējis psihodrāmu grupai Berklejas universitātes studentu, parādās viņa spēja identificēties ar studentiem, kas bija gandrīz 60 gadus jaunāki par viņu pašu – kāds no studentiem piecēlies un jautājis: „Dakteri Moreno, kāda ir atšķirība starp jums un Freidu?” Moreno paskatījies uz telpā esošajām fotogrāfijām ar bārdaino seju, un teicis: „ Freidam ir īsa bārda, kuru apgriezis bārddzinis, bet mana bārda ir brīvi plīvojoša un spontāna!” Studenti bijuši sajūsmā par šo atbildi, tā viņus bija uzrunājusi. Skanējuši smiekli, bijis jūtams rotaļīgums un liela spontanitāte. Moreno runāja par reālām, dzīvām lietām, kas ar viņu atgadījušās, radot sajūtu, ka var notikt jebkas. Viņa autentiskums aizrāvis klausītājus.

Moreno filozofijā „Dieva” jēdziens ieņem svarīgu vietu. Agrīnajā periodā savu filozofiju Moreno izteica poētiskā formā („Tēva vārdi”) :

Kā gan viena lieta spēj radīt citu

Otrajai neradot pirmo?

Kā gan tēvs var radīt dēlu,

Dēlam neradot tēvu?…

Pirmais rada otro,

Tāpat kā beigas rada sākumu.

Es radīju pasauli

Tātad – radīju sevi.

Es esmu radītājs,

Es esmu, lai radītu

Vienīgi tevi.

Es esmu bez vārda,

Esmu, lai būtu

Es biju bez vārda

Līdz tu uzrunāji mani…

Saskaņā ar Veco Derību – Dievs radīja cilvēku pēc sava „ģīmja un līdzības”, saskaņā ar Moreno – cilvēks radīja Dievu pēc „sava ģīmja un līdzības”.

Moreno idejas par Dievu cieši saistītas ar idejām par sabiedrības normām, vērtībām, ētiku. „Dievs reprezentē morāli bez moralizēšanas”.

Moreno uzdod jautājumu – Dievs sešas dienas strādāja (radīja), septītajā – atpūtas. Ko Dievs darīja pēc tam?

Psihodrāma sākās aksioloģiski, t.i., no „augšas” – Moreno sākotnēji pievērsās aksiodrāmai, kas nodarbojas ar reliģiskajām, kulturālajām un ētiskajām vērtībām, vēlāk radās sociodrāma. Tā pēta sociālos procesus. Tad psihodrāma (individuālais līmenis).

Moreno uzskatīja, ka cilvēks ir ne tikai sociāla būtne, bet arī – kosmiska. Dievišķais ir katrā cilvēkā – spontanitāte un radošais gars:

spontanitāte     ->     kreativitāte    ->      kultūrkonservs      ->     spontanitāte

Dievišķuma filozofija saistībā ar jēdzieniem „spontanitāte un kreativitāte”, ietverta 3 konceptos :

1) priekšstats par Dievu kā radītāju, arī cilvēks ir radītājs: „Es- Dievs”,

2) attiecības starp cilvēku un Dievu ir abpusējas, saskaroties ar Dievu ir iespējama lomu maiņa,

3) kreativitātes kanons saista spontanitāti ar kreativitāti –cilvēks ir radītājs, līdzīgi Dievam.

Moreno teicis:

“Radītājs uz visiem laikiem paliktu tikai Radītājs, nepiepildot Visumu, kādu mēs to zinām, ar dzīvām būtnēm.”

Kas tad ir spontanitāte un kreativitāte?

Spontanitāte ir enerģija, kas virza cilvēku uz adekvātu reakciju līdz šim nepieredzētās situācijās vai palielina cilvēka spēju reaģēt pa jaunam pazīstamās situācijās. Spontanitāte darbojas tagatnē – šeit un tagad.

Citēju Moreno:

“Dievs ir spontanitāte. Sekojot tam, lūgšana ir šāda: “Esi spontāns!””

Spontanitātei ir 4 raksturīgas izpausmes :

  • spontanitāte, kas aktivizē kultūras konservus un sociālos stereotipus,
  • spontanitāte, kas piedalās jaunu oprganismu, jaunu mākslas formu un jaunu vides paternu radīšanas procesā,
  • spontanitāte, kas virza personību brīvi pašizpausties,
  • spontanitāte, kas veido adekvātu atbildes reakciju jaunās situācijās.

 

Jaunās situācijās cilvēks var reaģēt dažādi – bez reakcijas,

ar jau zināmu reakciju,

ar jaunu atbildi.

Spontanitāte katalizē kreativitāti – radošo aktivitāti.

 

 

Jo augstāks spontanitātes līmenis, jo zemāka trauksme un otrādi.

Spontanitāti jāatdiferencē no impulsivitātes, kurai nepiemīt kreativitāte. Impulsivitāti metaforiski var raksturot kā lēkšanu no karstas pannas ugunī. Cilvēkam var būt radošas idejas, taču bez spontanitātes viņš nespēj tās realizēt.

Kreatīvais akts rada dzeju, skaņdarbus, lugas, romānus utt. Šos radošās darbības rezultātus Moreno nosauca par kultūras konserviem: .

“Ja Dievs – Radītājs, Dao, Brahmans, Augstāks spēks, lai kā mēs sauktu, nebūtu izlēmis radīt  “konservus”, tad universālais process noritētu savādāk – kā kreativitāte bez pasaules.”

Moreno spontanitātes, kreativitātes un kultūras konservēšanas procesu apzīmēja ar apli, kur gala produkts ir kultūras konservs. Spontanitāte atdzīvina KK un kreaturģijas rezultātā rodas jaunas atbildes, jauns “products”, kas var tikt “iekonservēts”, kas iesildoties var dot jaunu spontānu reakciju, utt. Piemēram, komponists rada skaņdarbu, kas ir viņa spontāns un kreatīvs akts. Rezultāts – nošu rakstā pierakstīts kultūras konservs. To atdzīvina mūziķi. Mēs esam dzirdējuši viena un tā paša skaņdarba dažādas interpretācijas. Dažādi mūziķi, katrs ar savu spontanitātes līmeni. Skaņdarbs tiek ierakstīts diskā – jauns kultūras konservs, utt.

Citēju Moreno:

“Cilvēks ir radījis lietu pasauli- “kultūras konservus”, lai varētu sev piedēvēt līdzību ar Dievu. Apzinoties savu sakāvi cīņā par maksimālu kreativitāti, cilvēks ir atdalījis no savas “gribas pēc radīšanas” “gribu pēc varas”, pēdējo izmantojot , lai vienatnē sasniegtu dievišķās ieceres. Ar ievainota un lidot nespējiģa ērgļa entuziasmu viņš ķeras pie kultūras konserva, gala rezultātā dievišķojot spieķus. Tāpēc kultūras konservs kļuvis par izpausmes formu būtnēm ar ierobežotu spontanitāti. Lai to labotu, indivīdam vienlaicīgi būtu jāatrodas vairākās vietās un jāapvieno citi indivīdi radošai darbībai Visumā. Tā kā cilvēkam nepiemīt Dieva patiesi universiālais raksturs, viņš varai telpā izmanto mašīnas, bet varai laikā – kultūras konservus, lai paliktu mūžīgi dzīvs.”

Spontanitāte izraisa kreativitāti. Spontanitātes un kreativitātes mijiedarbībā rodas kultūras konservs. Konservi var uzkrāt bezgala daudz un palikt „sasaldētā stāvoklī”. Tos spēj atdzīvināt spontanitāte. Spontanitāte nedarbojas vakuumā, bet virzās vai nu uz kreativitāti vai konservu. Spontanitāte nav enerģijas rezervuārs, kā libido psihoanalītiskajā izpratnē vai saskaņā ar enerģijas konservācijas likumu. Tas ir process, kurā iesaistīta ne tikai viena persona, bet arī jūtu plūsma citas personas spontanitātes virzienā.

Psihodrāma piedāvā cilvēkiem spontanitātes treniņu, izspēlējot nepieredzētas situācijas vai meklējot jaunus risinājumus zināmās situācijās.

Moreno runāja par spontanitāti 3 aspektos :

1) pataloģiska spontanitāte – persona reaģē spontāni ( pa jaunam vecā situācijā), taču reakcija nav adekvāta, piem., cilvēks pa ielu sāk iet atpakaļgaitā

2) stereotipiska spontanitāte, piem., komiķis atkārto vienveidīgus jokus, kaut arī situācijas atšķirīgas – zūd komiskums un publikas jautrība,

3) patiesa spontanitāte – jauna reakcija ierastās situācijās un adekvāta – jaunās, taču jebkurā gadījumā – reakcijai jābūt adekvātai un atbilstīgai ( gan jaunās, gan arī vecās situācijās).

Adams Blatners apraksta spontanitātes priekšnoteikumus:

– uzticības un drošības sajūta

– irracionālie faktori – intuīcija, emocionālais pacēlums

– rotaļīgums

– vēlme riskēt un gatavība sastapties ar neierasto.

Spontanitāti  atmodina iesildīšanās process – fiziska, garīga, iztēle, emocionāla. Cilvēks nonāk spontānā stāvoklī, ko nevar saglabāt vai iekonservēt, taču šis stāvoklis ir dievišķs – tas noved pie kreaturģijas akta – radīšanas, kas mūs līdzina dievam. Rodas jaunas domas, rīcības un produkti.

Ja Freids teica, ka dzemdības ir šoks un dzīve – mocības, Moreno atbilde bija – “Muļķības! Mēs bijām iespundēti cietumā, un dzemdības ir pirmais spontānais akts, kurā iznākam brīvībā.” Mēs piedzimstam spontāni, radoši, brīvi, bērnībā klaigājam, ākstāmies, darām, ko gribam, un nedomājam, kā tas izskatīsies no malas. Pēc tam vecāki, aukles un skolotāji mūs ieliek rāmjos un stereotipos. Cilvēks zaudē spontanitāti, brīvo radošo izpausmi, sāk kompleksot. Pie spontanitātes viņš atgriežas citā, aplamā veidā: sāk dzert, lieto narkotikas, iet uz spēļu zāli, pārkāpj laulību… Tā viņš spēlējas, bet dara to nepareizi, un pats cieš no tā.

Atgriežamies vēlreiz pie poēmas “Tēva vārdi”:

“Kā gan tēvs var radīt dēlu, dēlam neradot tēvu?”

Šis priekšstats kontrastē ar Vecās derības Dievu – attālinātu no cilvēka, ko pats radījis, tiesājošu, reizēm nežēlīgu.

Jaunās derības Dievs ir mīlošs, līdzcietīgs, spēj piedot, tomēr joprojām attālināts no cilvēka, nosodot tā grēkus.

Moreno izpratnē dievišķums ir “Es-Dievs”, Radītājs, kurš piedalās sevis radītā liktenī, attīstībā, mūžam mainīgs, kreatīvs un spontāns.  ‘’Es-Dievs’’ koncepcija piedāvā cilvēkam piedalīties šajā procesā, dubultojot un mainot lomas.

Psihodramatiste Grēta Loitza grāmatā “Psihodrama. Teorija i praktika” raksta: “Visa Moreno darbība saistīta ar dzīves jēgu un iemseliem. Viņa domas galvenokārt tiek pievērstas trim kosmiskajiem pirmsākumiem- spontanitātei, darbībai un kreativitātei. Šī nostāja padara viņa spriedumuis principiāli atšķirīgus no Freida un Junga reliģijas psiholoģijas. Moreno uzskata, ka minētā triāde kosmiskajā telpā eksistējusi jau pirms cilvēka parādīšanās. Moreno uzskata, ka cilvēks ir kosmiskās triādes daļa jeb atspulgs, kosmiskās kreativitātes radīts. Tāpēc kā pamatu savai terapeitiskajai pieejai – psihodrāmai- Moreno liek aksiomu “Cilvēks ir kosmiska būtne”, un prasa, lai cilvēks tiek skatīts kosmiskajā pasaules ainā.”

Moreno uzauga ģimenē, kurā valdīja kā jūdu, tā arī kristiešu vērtības. Viņa filozofija balstās uz abiem šiem strāvojumiem.

Jūdu hasidi  kustība radās laikā, kad izraēļi bija Bābeles gūstā. Daniels skaidroja savai tautai tās reliģiju. Tas bija laiks, kad ļaudīm klājās grūti. Hasidi sludināja, ka ļaudīm jābūt tuviem, līdzjūtīgiem, izpalīdzīgiem. Politiskajai situācijai kļūstot smagākai, cilvēki tuvinās cits citam. Moreno ģimene bija cēlusies no Spānijas, t.s. sefardik ebrejiem, kur spēcīgas bija hasidi tradīcijas.

Moreno un ebreju filozofs Mārtins Bubers radīja jaunu –„saskarsmes” reliģiju. Viens no galvenajiem principiem – anonimitāte ( hasidi tradīcijā Dievs ir anonīms). Vecajā Derībā Ādams vaicā Dievam: ‘’Kas Tu esi?’’. Uz ko Dievs atbild: „Esmu, kas esmu”.

Kāds fakts no Moreno bērnības. 1895. gadā Moreno ģimene pārceļas uz Vīni. Šis periods saistās ar kādu Moreno atmiņu – “pirmo psihodrāmu”. Apmēram 6 gadu vecumā kādu dienu Jakobs bija atstāts mājās viens, spēlējoties ar kaimiņu bērniem. Viņš ierosinājis spēlēt eņģeļos. “Kurš būs Dievs?” “Es! “,sacīja Moreno, uz galda salikdams krēslus citu virs cita. “Es varu lidot!”- izsaucās Dievs, un krisdams salauza roku. Vēlāk Moreno psihodrāmu dēvēja par “kritušo eņģeļu” terapiju.

Izprast dievišķo, dievišķuma principus, saistīt savu personību ar vispārcilvēciskajām vērtībām spēj cilvēks, kas ir garīgi „izaudzis” Pēc Moreno teorijas tas ir tāds, kuram attīstītas transcendentās lomas. Tās attīstās vēlu – tad, kad indivīds ir apmierināts ar sevi. Personība veidojas no izspēlētajām no lomām, ne lomas no personības. Var uzskatīt, ka cilvēka psihe ir daudzskaitlīga. Lomas nav atdalāmas no interpersonālā konteksta. Lomas ir dinamiskas – tās nāk klāt, iet prom, mainās. Personībai attīstoties, attīstās lomu kategorijas:

Somatiskās lomas – parādās pirmās, saglabājas visu mūžu. Tās nodrošina izdzīvošanu, saistās ar fiziskām aktivitātēm, fizioloģisko vajadzību apmierināšanu. Piemēram, ēdājs, gulētājs, ar seksualitāti saistītās lomas.

Psihiskās lomas attīstās sociālajā matricē, nosaka to, kā cilvēks piepilda sociālās lomas. Tās saistās ar emocionālo stāvokli – skumjais, maniakālais, utt.

Sociālās lomas veidojas saskarē ar sociālo vidi. Tās ir stereotipas, atspoguļo sabiedrības priekšstatus par šīm lomām. Piemēram tēvs – kādam jābūt tēvam, policists – kāds ir sabiedrības viedoklis par šo lomu. Sociālās lomas ir kongruentas, tām ir sava pretloma: tēvs – dēls, sieva – vīrs.

Transcendentās lomas attīstās vēlu. Piemēram – mīlošais, radošais, pravietis.

Indivīdā lomas mijiedarbojas, papildina cita ar citu, konfliktē, piemēram sievietē var būt konflikts starp mātes un meitas lomu.

Būvējot psihodrāmas teātri Bīkonā, ASV 1936.gadā, Moreno vadījās pēc „apļa terapeitiskā principa” ( pirmais Moreno grafiskais spontanitātes teātra, kurā tika uzvestas spontānas ainas ar aktieriem laika posmā no 1921.-1924. gadam, modelis bija cirkulārs, vairāku līmeņu koncentriski apļi, līdzīgi kā sēkla iekrīt zemē, radot koncentriskus apļus). Viņš veidoja savu teātri trīs koncentriskos apļos dažādos līmeņos. Zerka Moreno skaidroja, ka trīs līmeņi nozīmē protagonista gatavības pakāpes:

1.iesildīšanās, 2. – gatavība darboties, 3. – vertikālais līmenis, kur Moreno virs skatuves izveidoja balkonu. Tajā varēja izmantot idealizētas, maksimētas figūras, tai skaitā Dieva lomu. Psihodramatisti šodien strādā telpās, kurās nav šāda aprīkojuma, taču par paaugstinājumu varam izmantot krēslus, galdus, pat nelielus paaugstinājumus. Pakāpjoties protagonists var paskatīties uz situāciju no citas perspektīvas.

Grāmatā „Psychodrama since Moreno” lasām: „Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, bet Dieva statuss ir daudz tuvāks cilvēcīgajam, līdzīgi kā māte ir daudz tuvāk savam bērnam grūtniecības laikā, jo bērns nav pilnīga, neaizsniedzama būtne, kā mēs to domājam, bet gan augoša, kustīga būtne, kas aktīvi veidojas, un būdama nepilnīga, tiecas uz pilnību un pabeigtību.”

Un vēl viens citāts no Moreno:

„Vispirms Dievs bija radītājs, tad aktieris, tad psihodramatists. Vispirms viņam pasauli vajadzēja radīt, lai būtu laiks un vajadzība vai nosliece to analizēt.”

Moreno psihodrāmas metodes attīstījās no viņa Visuma teorijas: Spontanitāte/Kreativitāte, Laiks, Telpa, Realitāte, Kosmoss, Dievs. Kosmoss nozīmē Visumu, bet Dievs – tā Radītājs, vienalga – dievišķs vai cilvēcisks. Moreno ticēja, ka cilvēks var kļūt par Visuma, par savas dzīves Līdzradītāju. Un skatuve ir radīšanas vieta. Nāc! Dari! Radi!

Igeta Gaiķe, mūziķe, psihodrāmas CP

Darbs tapis, izmantojot grāmatas, interneta resursus, rakstus, mācību materiālus.

KONCEPTU UN TERMINU VĀRDNĪCA

Akmeni_aplis

# Sastādīja Gita Paspārne, vārdnīcas sastādīšanai pamatā izmantoti R.F.Marino grāmatā dotie formulējumi (Marineau, R.F. (1989) Jacob Levy Moreno 1889-1974 Farther of Psychodrama, Sociometry, and Group Psychotherapy, London and New York: Tavistock/Routledge ; Maskava: Neatkarīgā firma “Класс”,2001,).

 

DARBĪBA vai DRAMATISKĀ DARBĪBA, IZSPĒLĒŠANA (Action vai Enactment). Tā psihodrāmas sesijas daļa, kurā pēc apspriešanas kāda situācija vai konflikts tiek uzvests uz skatuves vai kādā citā darbības telpā. Dalībniekiem tiek piedāvāts daramatiskā formā attēlot, izdzīvot viņu dzīves situācijas vai tās tikšanās un konfliktus, kuri eksistē pagātnē vai tikai fantāzijā. Protagonistam palīdz noskaidrot un izstrādāt nostādnes un jūtas, kuras izsaukusi kāda situācija vai konflikts, neskatoties uz to vai iet runa par pagātni, tagadni vai nākotni. Darbība notiek tikai pēc iesildīšanās, pēc darbības seko pēcdarbība – šeringa, dalīšanās periods.

DIREKTORS. Tā psihodrāmā un sociometrijā sauc terapeitu. Attīstot psihodrāmas tehnikas, Moreno lietoja teātra terminus. Dotais vārds dod priekšstatu par cilvēka lomu un funkciju, kurš grupai nodrošina drošu vidi, kurā var pētīt dzīves situācijas. Direktors atbild par grupu, vada psihoteapeitisko sesiju balstoties uz psihodrāmas noteikumiem un tehnikām, nodrošina nepieciešamo terapeitiskā darba turpinājumu. Direktora loma psihodrāmā ir aktīvāka un direktīvākā, kā psihoanalītiķa loma, jo direktors, piemēram, cenšas pēc iespējas minimizēt pārneses procesu.

DUBULTNIEKS (ALTER EGO, IEKŠĒJĀ BALSS). Cilvēks, kurš spēlē lomu vai kādu protagonista lomas aspektu. Protagonistam dažreiz nepieciešams cilvēks, kuš viņu aizvieto, kurš spēlē viņa lomu, veicot “dublēšanu”. Par dubultnieku var būt speciāli sagatavots terapeits, gan cits grupas loceklis. Piemēram, palīdz, iejūtoties protagonista iekšējās balss lomā, izteikt apslēptas jūtas, par kurām , pats protagonists nevar parunāt vai noformulēt tās.

KO-ZEMAPZIŅA (CO-UNCONSCIOUS) vai KOPĪGĀ ZEMAPZIŅA.  Neverbāla bezapzināta “pievilkšanās” vai “atgrūšanās” savstarpēji starp cilvēkiem. Jēdziens saistīts ar tele.

LOMU MAIŅA. Psihodrāmas vai sociodrāmas dalībnieks, visbiežāk protagonists, mainās ar lomām ar kādu citu, lai paskatītos uz situāciju no cita skatījuma vai ar cita cilvēka acīm, lai dažreiz ieraudzītu dažādus savstarpējās uztveres izkropļojumus un pēc tam tos varētu izlabot darbībā, esot savā lomā un jau labāk saprotot citu cilvēku. Moreno uzskatīja, ka šī ir vissvarīgākā psihodrāmas un sociodrāmas tehnika, kura palīdz katram cilvēkam iepazīt otra cilvēka iekšējo pasauli. Šī tehnika balstās uz empātiju, bet tā iet vēl tālāk, jo cita cilvēka iekšējā pasaule atainojas arī darbībā.

MONOLOGS. Protagonists pirms darbības, vai to apstādinot izsaka savas domas un jūtas, kuras parasti slēpj vai aptur, kuras atgādina “replikas uz malu” teātrī. Tas palīdz protagonistam sasniegt insaitu un saprast kaut ko jaunu nākotnei, ko vēlāk varēs izmantot arī kā tehniku pirms reālām situācijām, kuras var sagādāt grūtības.

PALĪG- vai PAPILD-“ES”, PALĪGPERSONA (AUXILIARY EGO). Psihodramatiskās grupas loceklis, ko-terapeits vai jebkurš dalībnieks, kurš spēlē kādu lomu cita(protagonista) psihodrāmā. Palīgpersona, aktīvi spēlējot savu lomu, piedalās dramatiskajā darbībā. Viņš seko direktora norādījumiem, jo viņa uzdevums ir ”apkalpot” protagonista terapeitiskās vajadzības.

PĒCDARBĪBA, ŠERINGS, DALĪŠANĀS. Psihodrāmas vai sociodrāmas sesijas trešā daļa, kuras procesā katram grupas dalībniekam tiek piedāvāts dalīties savos pārdzīvojumos, kuri saistīti ar tikko notikušo dramatisko darbību vai līdzīgiem pārdzīvojumiem savā dzīvē. Visi grupas dalībnieki dalās ar savās jūtās un domās, bet interpretācijas un izskaidrojumi ir aizliegti. Šerings palīdz grupas dalībniekiem saprast to, ar kādām lomām vai grupas dalībniekiem viņi identificējas. Bieži tas var radīt insaitu vai citas dramatiskas darbības, kurās par protagonistu kļūst cits grupas dalībnieks. Īpaši svarīga ir papildus “es” lomā bijušā grupas dalībnieka dalīšanās, jo kad protagonists dalīja lomas starp dalībniekiem darbojas “tele” fenomens, kurš šajā gadījumā ir svarīgs faktors.

PROTAGONISTS. Kad psihodrāmas sesijas laikā tiek pētīta kāda cilvēka dzīves situācija vai kādas šī cilvēka personības lomas, šo cilvēku sauc par protagonistu . No psihoterapeitiskā viedokļa šis cilvēks ir dramatiskās darbības galvenā figūra, persona, ja pat dotajā brīdī viņš ir kādā no palīglomām. Psihodrāmas sesijas laikā protagonistu parasti izvēlas iesildīšanās fāzes laikā. Visbiežāk to dara grupa, dažreiz arī pats direktors piedāvā kādam no grupas kļūt par protagonistu, ja jūt, ka tieši viņam kaut kādu iemeslu dēļ tas ir šobrīd nepieciešams.

PSIHODRĀMA. Moreno radītā psihoterapijas metode: dzīves situāciju un konfliktu pētīšana tos attēlojot vai izspēlējot darbībā. Psihodrāma cenšas atklāt katra cilvēka dzīves “patiesību” viņa savstarpējās attiecībās ar citiem cilvēkiem, ar sevi un apkārtējo pasauli. Psihodrāmas sesija sastāv no trijām daļām: iesildīšanas, dramatiskās darbības un šeringa (dalīšanās). Sesijas laikā tiek lietotas dažādas psihodramatiskās tehnikas, to skaitā dublēšana, lomu maiņa, spoguļošana, koris, monologs. Parasti psihodrāma paredz grupas piedalīšanos, bet ir iespējama arī individuālā psihodrāma, jeb monodrāma. Tādā gadījumā papild- “es” lomas izpilda apmācīti profesionāļi, vai tās tiek aizvietotas ar dažādiem priekšmetiem un direktors atsevišķās situācijās dublē lomas.

Z.Moreno (mūsdienu psihidrāmas līdzautors) apraksta psihodrāmu kā procesu, kurā var pētīt dzīvi, iesaistoties riskā bez bailēm būt sodītam.

SOCIĀLAIS ATOMS. Visu cilvēka nozīmīgo savstarpējo attiecību konfigurācija. Sociālais atoms, piemēram, var sastāvēt no vīra, draugiem, bērniem, darbabiedriem, mājas dzīvniekiem, vai miruši radinieki, kurš joprojām ir svarīgs cilvēkam. Sociālo atomu var attēlot grafiski, izdalot tajā svarīgās attiecības pagātnē vai tagadnē, un novērtēt tās pēc intensitātes un tuvības līmeņa vai distances. Sociālā atoma koncepcija stipri ietekmēja genogrammu sastādīšanas metodikas.

SOCIODRĀMA. Psihodramatiska pieeja sociālu problēmu risināšanā, kuru radījis Moreno. Sociodrāma atšķiras no psihodrāmas gan pēc savas struktūras, tā arī pēc mērķa. Psihodrāma strukturēta ap viena cilvēka personīgu problēmu vai (ģimenes psihidrāmas gadījumā) ap mazo cilvēku grupu. Sociodrāmas centrā atrodas problēmas kolektīvais aspekts, bet viss personīgais atrodas otrajā plānā. Piemēram, skolotāji un skolnieki, kuri kopā pēta savstarpējās attiecības. Sociodrāmā protagonists ir apakšgrupa. Bet sesija tāpat sastāv no iesildīšanā , darbības un šeringa.

SOCIOMETRIJA. Zinātniska metode, ar kuras palīdzību var skaitliski, kvantitatīvi izmērīt savstarpējās attiecības grupā. Ar šīs metodes palīdzību var paredzēt savstarpējo attiecību likumsakarību darbību, kuras darbosies noteiktās situācijās.

SPOGUĻOŠANA (SPOGULIS). Dažreiz , kad protagonists neskaidri stādās pats sevi vai arī direktors grib, lai viņš paskatītos uz sevi no malas un kaut ko apzinātos, direktors var izmantot psihodramatiskā spoguļa tehniku. Parast protagonistam tiek piedāvāts pabūt par skatītāju un paskatīties no malas uz to, kā uz skatuves palīgpersona parāda viņa darbību un vārdus. Palīgpersona spēlē protagonista lomu, atdarinot viņa uzvedību, cenšoties ar savām kustībām un vārdiem pēc iespējas pilnīgāk parādīt viņa jūtas, parādot viņa “spoguļattēlu”. Ir situācijas, kad “spogulis” speciāli izmaina protagonista attēlošanu, lai izjauktu viņa mieru, mobilizētu: tad protagonists no skatītāja pārvēršas aktīvā dalībniekā un ar savu darbību izmaina kļūdas sava tēla sapratnē, kuras pieļāvis “spogulis”.

SPONTANITĀTE. Cilvēka spēja adekvāti reaģēt uz jaunu situāciju vai arī pa-jaunam reaģēt uz pierastu situāciju. Citiem vārdiem sakot, cilvēka spontāna reakcija pamatojas uz tagad, bet ne uz to, ko cilvēks iemācījies agrāk un ko viņš akli pielieto katru reizi jebkurā situācijā. Pēc Moreno domām spontanitāte ir saistīta ar radošajām spējām. Bērni, kurus nav “sabojājuši” pieņēmumi, “kultūras konservi” vai stereotipi, bija viņam spontanitātes paraugs.

TELE. Pēc Moreno domām tele ir faktors, kurš ietekmē sociālo konfigurāciju ne-nejaušību līmeni. Gordons Olports tele definē kā spēju ar īpaša insaita palīdzību saprast citu cilvēku, spēju tieši uztvert citu un just viņu. Kā darba jēdzienu formulējot tele , var teikt, ka tas izpaužas kā momentāna neverbāla saskarsme (piemēram, kad divus cilvēkus pūlī brīnumainā kārtā velk vienu pie otra) vai kā bezapzināta savstarpēja pievilkšanās (piemēram, kad psihodrāmas sesijā protagonists izvēlas vienu sievieti savas mātes lomai, bet tā jau iepriekš “zina”, ka viņš izvēlēsies tieši viņu). Tele ir svarīgākais grupas darba faktors, jo rezultātā palīdz cilvēkiem saprast savas identifikācijas un ieraudzīt sava pārnesuma dinamiku.

VIRSREALITĀTE (SURPLUS-REALITY). Dramatiskās darbības pasaules vieta, kurā savu iemiesojumu var rast idejas, iztēlotas situācijas, fantāzijas, tēli, simboli, vēlmes, bailes u.c. To visu var spilgti izdzīvot īpašā telpā – realitātē, speciāli radītā, lai tos iemiesotu. Tā ir realitāte, kura izmainīta ar iztēles palīdzību, kad vienus aspektus var pārspīlēt, bet citus minimizēt. Psihodrāmā tāpat kā realitātē, cilvēki ir aicināti ienest dzīvē kaut ko savu, lai to padarītu labāku vai “lielāku”, jo tas maina skatījumu uz realitāti.

Kādas ir psihodrāmas saknes?

20. gadsimta sākumā psihiatrs Jakobs Levi Moreno (1889-1974), liekot lietā jau Aristoteļa apjaustos katarses principus, Tuvo Austrumu reliģiskos rituālus, kā arī D.Didro, G.E.Lesinga un J.V.Gētes drāmas teorijas, izveidoja “spontānās drāmas” metodi, kas vēlāk attīstījās par psihodrāmu.

Jau dižākais pasaules dramaturgs Viljams Šekspīrs reiz teica: „Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien”.

Psihodrāmā protagonistiem tiek dota iespēja atbrīvoties no savas dzīves “iekonservētajām” lomām un uzrakstītajiem manuskriptiem, lai iemantotu jaunu pieredzi. Psihodrāma ir izrādījusies gan rosinošs meklējumu ceļš, gan dziedinoša iespēja mainīt savu dzīvi.

Agris Palkavnieks ESEJAS PAR PSIHODRĀMU

1. Kas ir psihodrāma

Psihodrāma ir  zinātne, kas izpēta ‘’istenību’’, izmantojot dramatiskas metodes. Tā nodarbojas ar interpersonālām attiecībām un atsevišķu personu  dzīvēm ( Moreno in Holmes,18).  Vai arī – psihodrāma ir terapijas metode, ko attīstīja Moreno un  kas izpēta dzīves situāciju un konfliktus, darbojoties (enacting) ar tiem, nevis runājot par tiem (Marineau,157). Un vēl cits – psihodrāma ir dvēsele darbībā.

Un vēl – tas ir process, kurā var izpētīt dzīvi un – riskējot bez bailēm no soda (Z.Moreno in Holmes, 18).

   P.F.Kellermans dod daudz apjomīgāku definīciju (Kellerman, 1998, 21) – „psihodrāma ir psihoterapijas metode, kur klienti turpina un pabeidz savas darbības ar teatralizācijas, lomu spēles un dramatiskās pašizteiksmes starpniecību.” Tiek izmantota kā verbāla, tā neverbāla komunikācija. Tiek izspēlētas atmiņas par specifiskiem pagātnes notikumiem, nepabeigtas dzīves situācijas, iekšējās drāmas, fantāzijas, sapņi, sagatavošanās priekšā stāvošām situācijām vai spontānas psihiskas izpausmes ‘’šeit un tagad’’.

Šķiet, šī definīcija atspoguļo tikai kādu aspektu no tā, kas ir psihodrāma (kā psihoterapijas metode).

Psihoterapija ir mentālo traucējumu ārstēšana ar psiholoģiskiem līdzekļiem (The Oxford Dictionary).Tomēr psihodrāma nenodarbojas tikai ar mentāli traucētiem cilvēkiem (līdzīgi kā daža laba cita psihoterapijas modalitāte). Arī Kellermans iedala ( Kellerman, 40,41) : uzvedības psihodrāma uneksistenciālā , kur klients ir nevis pacients (slimnieks vai cilvēks ar psihiskiem traucējumiem), bet indivīds un kuras mērķis ir nevis atbrīvot no simptoma (kā uzvedības psihodrāmā), bet pašaktualizēt, tātad pilnveidot.

Psihoterapijas (tostarp psihodrāmas) kā terapeitiskas metodes klients ir pacients (slimnieks), kuram ir konkrēta diagnoze (saskaņā ar ICD – 10 vai DSM-IV ). Psihodrāmas klients ir arī vesels cilvēks, kura mērķis ir pilnveidoties. Jāatzīst, ka slims / vesels ir samērā filozofisks jautājums. Vispasaules veselības organizācija (VVO) veselību definē kā fizisku un mentālu labsajūtu. Bet dažu psihisku traucējumu gadījumos cilvēks var būt labsajūtā (piem., hipomānijā izjūt enerģiju, emocionālu pacēlumu, ir darbīgs).  Turklāt, ir teorētiķi, kas apgalvo, ka labākais, uz ko cilvēks spējīgs – ir funkcionēt neirotiskā līmenī (K.Horney, M.Klein). Var secināt, ka vienīgā veselā būtne pasaulē ir Dievs.

Šķiet, jebkura definīcija ir nepilnīga, jo nepieciešams īsos vārdos pēc iespējas pilnīgāk atsegt lietas būtību. Svarīgi, kādu aspektu grib uzsvērt un kādam mērķim domāta definīcija.

Es teiktu, ka psihodrāma ir humanitāra un dabas zinātne, kas apraksta cilvēku saistībā un mijiedarbībā ar sociumu un Universu (trīsvienība – cilvēks, sociums, Universs). Visi cilvēka izpausmes līmeņi (ķermenis, kustības, emocijas, intelekts, iztēle un sapņi ) ir šīs mijiedarbības rezultāts. Turklāt, katrs no šīs ‘’trīsvienības’’ elementiem rodas no divām pārējām un ir to sastāvdaļa.

Psihodrāma ir filozofiska sistēma (filozofija – cēloņu un argumentu sistēma, lai izpētītu īstenību un zināšanas par realitāti, īpaši – par lietu rašanos un dabu un eksistences, percepcijas, cilvēka uzvedības un materiālā universa pamatprincipi  – The Oxford Reference Dictionary ).

    Jēdzienu psihodrāma es saprotu vairākos veidos :

  • psihoterapijas metode, kur terapija noris, izmantojot dramatiskas metodes (elemeneti – skatuve, režisors (terapeits, grupas vadītājs), protagonists (klients, uz kura problēmu grupā tiek fokusēta uzmanība), palīgpersonas, grupa, tehnikas),
  • psihodrāmas sesija – iesildīšanās, dramatiskā darbība, dalīšanās (sharing),
  • Moreno ideju (psiholoģisku un filozofisku) kopums, kas skatās uz cilvēku un viņa darbību, izmantojot jēdzienus – loma, spontanitāte, saskarsme (encounter), kreativitāte, kultūrkonservi,
  • cilvēka dvēseles pārdzīvojuma (‘’Psyche’’ – dvēsele, ‘’Drama’’ – darbība) iekšējas izpausmes.

Nedaudz par psihodrāmas vietu citu psihoterapijas virzienu vidū.

Pirmkārt.

Līdz ar suģestīvām psihoterapijas metodēm, psihodrāma ir viena no senākajām.  Jāatceras pirmatnējo tautu šamaniskie rituāli, kur dalībnieki atveidoja garu, dievību lomas. Savā veidā “uz grupu orientēta psihodrāma”, kur simboliskā veidā tika izteiktas grupas (ģints, cilts) afekti un cerības, kā arī stiprināta kopības sajūta, gūta drosme dzīvošanai (izdzīvošanai).

Tad – seno grieķu teātris (saknes – bakhanāliju rituālos ), kas jau strukturētākā veidā atainoja indivīda un grupas (tautas ) drāmu. Lai arī sengrieķu teātris zaudē tos spontanitātes aspektus, kas piemīt primitīvajiem rituāliem, proti, parādās iepriekš uzrakstīts teksts (kultūrkonservs), tomēr drāmas atainoja skatus no dievu dzīves, tātad – kolektīvos simbolus.

Moreno ‘’neatklāja’’ un ‘’neizgudroja’’ drāmas terapeitisko spēku, tāpat  kā Z.Freids ‘’neizgudroja’’  psihoterapiju, vai Kolumbs ‘’neatklāja’’ Ameriku (Amerika tur vienmēr bija bijusi, indiāņi jau to bija atklājuši ). Ģēnija loma ir ieraudzīt to, ko citi neredz, pacelt to un darīt apzinātu cilvēcei.

Arī apzinātā, racionālā izpratnē – modernajā laikmetā psihodrāma ir viena no agrīnākām psihoterapijas modalitātēm. ‘’ Agrīnajās dienās (1908. līdz 1921. ) psihodrāma tika veikta dzīvē, ielās, parkos un mājās’’ ( Moreno, 1975, 27) .

Par svarīgākajiem psihodrāmas attīstības posmiem tiek minēti (Marineau,1989):

  • Moreno spēles ar bērniem Vīnē Augarten-ā – ‘’bērnu teātris’’
  • kopš 1913. gada – veidoja grupas kādam noteiktam sociālam slānim, piemēram – Vīnes prostitūtām – ar mērķi: lai celtu viņu pašapziņu (Moreno in Marineau, 41,42) – var teikt, ka Moreno bija arī sociālā darba pionieris,
  • pirmie sociometriskie pētījumi – 1915. gadā Mitterndorf bēgļu nometnē,
  • pirmās psihodrāmas sesijas ar psihiski traucētu pacientu Bad Vōslau-ā 1921. gadā, piedaloties ‘’trenētam’’ ego auxiliary (palīgpersona) ; vēlāk Moreno to atzina par pagrieziena punktu viņa karjerā (Marineau, 67),
  • gada 1.aprīlī – pirmā sociodrāma uz Komōdienhaus skatuves.

Interesanti – runājot par psihoanalīzes vēsturi , vairāk tiek pieminēti publicēti teorētiski sacerējumi, kamēr psihodrāmas vēsture saistās ar akcijām. Tas atšķir šīs divas pieejas – runāšana par darbību psihoanalīzē un darbība – psihodrāmā. Tomēr J.L. Moreno ir daudzu teorētisku rakstu un grāmatu autors. Moreno pirmie rakstītie darbi ir poētiskā formā un vairāk ietver filozofiskus priekšstatus (‘’Invitation to an Encounter’’:

“ Divu tikšanās –

Aci pret aci, seju pret seju,

Un tuvu būt –

Es izņemšu tavas acis,

Liekot tās savējo vietā,

Un tu izņemsi manējās,

Darot par savām tās.

Un tad – es raudzīšos tevī ar tavām acīm,

Bet tu manī – ar manējām’’.

– 1914., ‘’Das Testament des Vaters’’ 1920). Turpmāk top raksti par psihodrāmu ar A.Adleru un filozofu Martinu Buberu veidotajā žurnālā „Daimon” ( 1918.g). Vēlāk monogrāfija „Spontanitātes teātris”, turpmākajos gados, attīstot psihodrāmas, grupas terapijas un sociometrijas teoriju un praksi, top grāmatas „Psihodrāma” 3 sējumos, kā arī apjomīgs darbs sociometrijā – 700 lapaspusēs – „Who Shall Survive?”(„Kurš izdzīvos?”).

 Moreno rakstus daudzi autori ( Kellerman, Marineau, Holmes u.c.) min kā problēmu Moreno ideju izpratnē – īpaši pirms 1946. gada (kad sāka līdzdarboties Z.T.Moreno), jo ir grūti lasāmi, brīžam pretrunīgi. Varbūt tas un vēl Moreno atraktīvās un ekspansīvās personības dēļ (piem.,polemikas ar psihoanalītiķiem –A.Brill, Lebovici), viņš un viņa idejas citu psihoterapijas virzienu pārstāvju vidū netiek pienācīgi novērtētas (vismaz atklāti – rakstos un publikācijās ), kaut daudzi psihoterapijas, grupu procesu, socioloģijas virzieni ir ‘’barojušies pie Moreno krūts’’.

Pirmos pārdesmit psihodrāmas gadus Moreno bija vienīgais teorētiķis . Kaut gan Jonathan D. Morenomin (priekšvārds Kellerman,1998 ), ka no 20. gs. 30. līdz 50. gadu vidum bijuši samērā daudz cilvēku, kas interesējās par psihodrāmas teorētiskajām izstrādēm, tomēr ‘’apmēram trīsdesmit gadus psihodrāmas teorijas attīstībā valdīja nosacīts klusums’’ (domāti 60-ie un 70-ie gadi ?). Lai nu kā , ir jāatzīmē daudzi izcili psihodrāmas teorētiķi, kā Z.T.Moreno, G.Leutz, A.A.Schūtzenberger, M.Carp, A.Blatner, P.Holmes, E. Leveton, D.A.Kipper,  P.F.Kellerman.

Otrkārt.

Psihodrāma piedāvā visplašākās iespējas cilvēka iekšējo un ārējo konfliktu risināšanā un izaugsmē, jo:

  • tā ir gan grupas terapija un arī individuālā terapija (monodrāma ), tā arī pāru terapija vai ģimenes terapija (ģimene ir funkcionējoša grupa), fokusējoties kā uz personību, tā grupu vai tēmu,
  • tā ir uzvedības terapija; mērķis – pozitīvas izmaiņas pacienta uzvedībā (adekvāta, pielāgota sociumam, tā tradīcijām),
  • tā ir eksistenciāla terapija – nodarbojas ar eksistences apzināšanos, pašaktualizāciju, pašizteiksmi darbībā, (jēdzieni – laiks, jēga, dzīve, nāve u.c. ),
  • kognitīva terapija – pašizpratne, integrācija, uztveres un domāšanas rekonstrukcija,
  • analītiska terapija – objektattiecību izpēte, transferences analīze, insight – neapzinātā apzināšanās, pretestību atklāšana,
  • tā ir iztēles terapija – ‘’as if’’( „it kā”princips,‘’surplus reality’’- „pārrealitāte jeb viņpus reālā”),
  • ķermeniski orientēta terapija – ķermeniskās reakcijas, pozas, kustības.

Psihodrāma pievērš uzmanību visiem cilvēka piedzīvošanas (t.i., kā cilvēks piedzīvo un kā izjūt sevi, sociumu un  pasauli) līmeņiem  :

motoriskajam ( kustības ),

sajūtām,

emocionālajam,

tēliem,

verbāli kognitīvajam.

Turpinot par psihodrāmas vietu citu terapiju vidū, vissvarīgāk, šķiet, aplūkot attiecības psihopdrāma – psihoanalītiskā vai psihodinamiskā terapija. Tiek runāts par ‘’īstajiem’’ un ‘’neīstajiem’’ novirzieniem psihoterapijā, kur ‘’visīstākā’’, protams, ir psihoanalītiskā (vismaz tā analītiķiem pašiem šķiet).  Varbūt jāsāk ar attiecībām Moreno – Freids. Ķeršos klāt personībām, lai arī izjūtu cieņu pret Moreno nostāju par mirušu cilvēku analizēšanu – atcerēsimies viņa kontroversiju ar A. A. Brill ( Marineau, 125 – Brills ķērās pie A.Linkolna analīzes).

Kā bērns atspoguļo savus vecākus, tā jebkurš radījums atspoguļo savu radītāju („radījums rada savu radītāju”– Moreno    ’’The Words of the Father’’; māte rada bērnu – bērns rada māti, jo – pirms sieviete nav laidusi pasaulē bērnu, viņai nav mātes lomas ), tā psihoanalīze atspoguļo Freidu un psihodrāma – Moreno.

Hrestomātiskas ir Freida attiecības ar tēvu  (I.Šuvajevs, 7-31), lūk , jums Oidips, tāpat trauksme pirms ceļojumiem  un  bažas nokavēt (Sartre, 42-43) – ,lūk,- obsesīvi fobiska neiroze. Psihoanalīze atspoguļo zināmu šaurību skatā uz cilvēku, ko Moreno nosauca par ‘’psiholoģisko materiālismu’’ – (Moreno, 1993, 10).  It kā mēs būtu tikai savas vistuvākās apkārtnes  un savu dziņu mocīts ‘’produkts’’. Turklāt ir tikai pagātne. Psihoanalīzes doktrīnā laiks tiek izteikts pagātnes terminos (nākotne dod trauksmi ? – A.P.) (Moreno, 1975, 11), meklējot cēloņus pagātnē, kur rodas aizvien jauni cēloņi – līdz bezgalībai (psihoanalīze var ilgt desmitiem gadu – dzīvesveids). Psihoanalīze piedāvā maz spontanitātes – to atspoguļo klienta stāvoklis analīzes laikā – guļus uz kušetes vai iegrimis mīkstā klubkrēslā (ir, kur paslēpties no spontānā).

Šķiet, psihoanalītisko terapiju (kā terapeiti un klienti) izvēlas cilvēki ar mazu spontanitātes līmeni, mazāk tendēti piedzīvot lietas plašumā. Man ir gadījies sastapties ar psihodramatistiem, kuri pirmo izglītību ieguvuši psihoanalīzē. Vadot psihodrāmas sesijas, grūtākos brīžos viņi mēdza regresēt līdz analītiķiem (grūtās situācijās mēs visi mēdzam regresēt) – runāt par darbību, nevis darīt. Ar mani mēdz notikt līdzīgi, jo arī es psihoterapeita izglītību sāku psihoanalītiskajā modalitātē.

Analītiskie terapeiti izvirza stingras prasības klientam – personībai, raksturam, diagnoze – lai arī  pēdējam ne tik ļoti.  ‘’ … tās īpašības, kas tiek prasītas no klienta, lai izietu analīzi, kvalitatīvi līdzīgas ar tām, kas tiek prasītas no psihoanalītiķa’’ (Greenson, 297-298). Turklāt svarīga ir analītiskā vide – pēc iespējas nemainīga, stīva (kabinets) (Greenson, 332).

Jo vairāk ierobežojumu, jo šaurākas iespējas. Lai arī šie ierobežojumi reizēm ir relatīvi.  Pazīstams analītiķis ASV – L.Vurmsers strādā ar narkomāniem (I.Erdmane in J.Volkerts, 1999 , priekšvārds), lai arī psihoanalītiskai terapijai atkarības (alkoholisms  un narkomānija) ir kontrindikācija (vairāk par psihoanalītiskās terapijas kontrindikācijām sk. Malan, 283 ).

Psihodrāmai maz kontrindikāciju  un kā ir ar vidi – to minēju iepriekš. Tas , protams , nenozīmē, ka psihodramatisti šodien strādā ielās un parkos, bet tas nav šķērslis, jo svarīgāks ir process un telpas pieskaņotība procesam un dalībniekiem, nevis otrādi. “Telpas konfigurācijai kā terapeitiskā procesa sastāvdaļai ir ārkārtīgi liela nozīme”(Moreno&Moreno in Kellerman, 1989, 25). Šodien psihodramatisti varbūt ir vairāk ‘’kultūrkonservēti’’ nekā Moreno savos agrīnajos darbības gados. Iespējams, ka tur sava loma ir psihoanalītiķiem.

Moreno un psihodramatisti uz psihoanalītisko terapiju raugās ar pietiekošu respektu un analītiķos redz kolēģus nevis supervizorus. Šķiet, Moreno bija nozīmīgi iegūt Freida uzmanību sev un savām idejām, ko viņš izdarīja (Moreno, 2001,21) īsteni psihodramatiskā (surplus, as if) veidātā uzskata vairāki autori.

Freids un Moreno katrs savā veidā mēģināja tikt galā ar mūžīgo konfliktu tēvs – dēls. Pirmais – ‘’aizvietojot eksistences burvību ar nereālu transakciju shēmām’’ (Moreno, 1975, 24 ), otrais – kļūstot pats sev tēvs vai radot jaunu tēvu (no Jakob Levi kļūstot  par Jakob Levi Moreno; Moreno bija viņa tēva priekšvārds – Marineau, 8-9).

Kādiem klientiem  būtu piemērotāka psihodrāma?

   Marineau aprāda (Marineau, 66), ka Moreno ‘’bija sekmes ar noteiktu studentu tipu, bet grūtības ar citu … Lai strādātu ar viņu, cilvēkam vajadzēja būt saskarsmē ar savu spontanitāti … būt kontaktā ar savu iekšējo bērnu “.

Iepriekš psihodrāmu aprakstīju kā ļoti plašu metodi. Bet, protams, nekas nav absolūts. Ir zināms klientu un gadījumu loks, kad psihodrāma ir vairāk piemērota un paredzams, ka būs sekmīga, un pretēji – ir klienti un situācijas, kad psihodrāma drīzāk var izrādīties nesekmīga. Autori min, ka psihodrāma vairāk piesaista ekstravertus ( Kellerman, 26) . Tā piemērotāka cilvēkiem, kas vairāk tendēti uz saskarsmi, spējīgi piedalīties diezgan sarežģītā psihiskā rituālā un neizjaukt procedūru (turpat, 27).

   Lai arī  “psihodrāmā varam ieraudzīt visu, par ko var izlasīt DSM – IV’’ (Kellerman, 26), tomēr ir diagnostiski kritēriji, kas ierobežo tās pielietojumu – kā hroniski klienti ar smagiem uzvedības traucējumiem, kam nepieciešama pastāvīga kopšana, pacienti ar smadzeņu bojājumu, akūtas psihozes, smagas sociopātijas gadījumi (daudz plašāk par to – Kellerman, 25-28).

Nobeigumā gribu teikt, ka gan psihoanalīzes, gan psihodrāmas mērķis ir viens – uzlabot cilvēka funkcionēšanu  laikā, kamēr viņš uzkavējas uz šīs Zemes, par pamatu ņemot humānas vērtības. Turklāt, attīstības gaitā psihodrāma un psihoanalīze ir nolens volens, apzināti vai neapzināti  daudz devusi viena otrai.

  1. Vai psihodrāma ir psihodinamiska?

„… jebkura teorija par cilvēka psihi un jebkurš psihoterapijas veids ir nepilnīgs, ja tajā nav iekļauts psihodinamiskais viedoklis” (Malan, 319).

Šo eseju esmu iecerējis kā atbildi vairāk psihoanalītiski domājošajiem, kas, šķiet, izrādīja skepsi par psihodrāmas nopietno zinātnisko pamatojumu.

Kas ir psihodinamika? Īsu un precīzu definējumu neesmu atradis. Nāksies to darīt pašam.

„Dinamika” (< gr. Dynamis „spēks”) – attīstības gaita, maiņa dažādu spēku ietekmē (Svešvārdu vārdnīca).

Varam teikt, ka psihodinamika ir zinātne par cilvēka psihisko procesu attīstību dažādu spēku (ārējo un iekšējo) ietekmē.

Akcentēta tiek pagātnes pieredzes ietekme uz noteiktu uzvedības manieru, īpašu domāšanas veidu (aizsardzība), specifisku interpersonālo attiecību un saskarsmes partnera uztveres (transfers) veidošanos, kas ieguvusi pastāvīgu atkārtošanos un tādējādi ietekmē cilvēka veselību (Ursano,16).

Malans psihodinamisko pieeju skaidro kā konfliktējošo spēku pacientā un starp pacientu un viņa vidi pašlaik un pagātnē atpazīšanu (Malan, 264), un turpina (319), ka psihodinamika apraksta un nodarbojas ar šādiem fenomeniem :

„aizsardzība, trauksme un apslēptās jūtas, tātad neapziņa (the unconscious)”,

izstumto jūtu atgriešanās”,

„transference”,

„interpretācija’’.

Tātad, atbildot uz jautājumu, vai psihodrāma ir psihodinamiska, vajadzētu noskaidrot, vai psihodrāma operē ar šiem fenomeniem :

  • cilvēka pagātnes pieredzei (īpaši – agrai bērnībai) ir svarīga loma viņa šībrīža priekšstatos un reakcijās,
  • cilvēka psihe mēģina sevi pasargāt no sāpīgām jūtām un atmiņām, turot tās ārpus apziņas (neapziņā) – psiholoģiskā aizsardzība. Šie aizsardzības mehānismi formējas agrā bērnībā,
  • saskarsmē ar jebkuru nozīmīgu personu tagadnē cilvēks pārdzīvo jūtas, fantāzijas, kas ir tādu reakciju, kas sākotnēji attiecās uz nozīmīgiem cilvēkiem agrā bērnībā, atkārtojums (Greenson,130). Šīs jūtas tiek pārnestas (transference) neapzināti,
  • terapeitiskā procesa laikā klienta psihē darbojas (apzināti vai neapzināti) spēki, kas pretojas procesam un atveseļošanai un tie izpaužas kā emocijas, attiecības, idejas, domas, fantāzijas vai darbības – pretestība (Greenson, 56),
  • psihoterapijas terapeitiskā iedarbība pamatojas uz to, ka klienta neapzinātie psihiskie fenomeni (aizsardzības, pārneses, pretestība) tiek padarīti apzināti. Psihoterapeits to panāk, interpretējot.

Turpmāk aplūkošu katru fenomenu no psihodrāmas viedokļa.

Pagātnes pieredze

Goldman & Morrison apraksta tipisku psihodrāmas sesiju, kas virzās no „perifērijas uz kodolu” šādi: sākumā tiek izspēlēti cēlieni, kas izpēta protagonista tagadnes problēmas, tad drāma virzās uz daudz agrīnāku dzīves periodu, kas saistās ar aktuālajām problēmām, ainām (Holmes,67). Autori to ilustrē ar „psihodramatisko spirāli” – uzskatāms veids, lai noskaidrotu saistību starp tagadni un agrīnas bērnības periodu.

0  Problēmas uzrādīšana

I CĒLIENS – tagadne

II CĒLIENS – nesenā tagadne

III CĒLIENS – nesenā pagātne

IV CĒLIENS – sena pagātne

   Uz psihodrāmas skatuves protagonists „izklāj” sava intrapsihiskā satura aspektus, izstumtās objektattiecības. Turklāt, psihodrāmā, izmantojot visus 5 piedzīvošanas līmeņus, iespējams ieraudzīt lietas no vissenākās pagātnes, t.i., no pirmsverbālā perioda.

 

Psiholoģiskā aizsardzība

Psiholoģisko aizsardzības mehānismu nozīme ir mazināt trauksmi, kas rodas, cilvēka apziņai saskaroties ar emocionāli sāpīgām situācijām. Trauksme darbojas, kā brīdinājuma signāls – netuvoties (t.i., neapzināties)

Tuvāk nepakavēšos pie aizsardzības mehānismiem. Īsi aplūkošu to no psihodrāmas viedokļa.

   Moreno rakstīja, ka „ trauksme – tā ir spontanitātes funkcija. Spontanitāte ir… adekvāta reakcija konkrētajā situācijā. Ja reakcija konkrētajā situācijā ir adekvāta – spontanitātes „pilnība”, – trauksme mazinās un zūd. Mazinoties spontanitātei, trauksme pieaug” (Moreno in Holmes, 210).

Gan trauksme, gan spontanitāte nes sevī enerģiju un tā plūst pretējos virzienos: pirmajā gadījuma – uz simptomu, otrajā gadījumā – uz kreativitāti, veselību.

 

 

 

 

Transference

Šim fenomenam es nedaudz pieskāros jau iepriekš. Moreno pārnesi uzskatīja par patoloģisku (uz fantāzijām un seniem priekšstatiem balstītu) saskarsmes aspektu, pretēji tai – „tele” – „iejušanās otra cilvēka fiziskajā, psihiskajā vai citā realitātē, kas daļēji balstās uz informāciju” ( Moreno in Holmes,75), tātad – tele (gr. „attālums”– reāls, veselīgs skats uz saskarsmes partneri).

Cilvēkā vienlaikus darbojas abi šie fenomeni – jo kāda klienta daļa vienmēr intuitīvi uztver terapeitu reāli, kāds viņš patiesībā ir. Psihodramatiskās terapijas gaitā „pārnesi pakāpeniski izspiež reāla uztvere” ( Moreno&Moerno in Kellerman,125).

Psihodrāma mazina patoloģisku saskarsmi (pārnesi), attīstot reālās attiecības. To panāk ar terapeita „caurspīdīgumu”. Psihodramatists ir „dzīvs cilvēks”, sesijās aktīvs, atklājot savas personības daudzveidīgos aspektus, dalās savā pieredzē un vēsturē, izsaka savas emocijas un attieksmes (Kellerman, 133) (protams, tik, cik tas nepieciešams procesā) – tas viss dod neatsveramu terapeitisku efektu.

Tātad transferences loma un vieta psihodrāmā :

  • psihodrāmā uzsvaru liek uz reālu, veselīgu saskarsmes attīstīšanu,
  • transfēro jūtu intensitāti mazina –
    1. terapeita „caurspīdīgums”- „dzīvs cilvēks”,
    2. auxiliary Egos iesaistīšana darbībā, kuri atveido protagonistam nozīmīgos objektus un „saņem” transfērās jūtas,
  • transfērās jūtas tiek ieraudzītas ( režisors, skatītāji – grupa) un drāmas gaitā darītas apzinātas protagonistam un atdalītas no reālām attieksmēm (tele) –
    1. konfrontējot („Kas stāv aiz šīs personas (antagonista)?”, „Kas tavā bērnībā rīkojās līdzīgi, kā šī persona?”),
    2. b)  attīstoties psihodrāmai, pāreja no cēliena uz cēlienu, no tagadnes uz aizvien senāku pagātni, ļauj raisīties protagonista atmiņām un asociācijām, atspoguļojot līdzības jūtās un attieksmēs (pret dažādiem objektiem) – tas dod iespēju protagonistam apjaust transfēro jūtu esamību,
    3. nobeiguma fāzē – palīgpersonām daloties savās jūtās sesijas gaitā un „atlomojot” ( protagonists „atlomo” grupas dalībniekus, kuri viņa drāmas gaitā piedalījās kā palīgpersponas – atveidojot protagonista nozīmīgos objektus. „Atlomošana” notiek, piemēram, protagonistam nosaucot grupas dalībnieku vārdus: „Tu esi Jānis… utt.”.

Pretestība

Psihodrāmā pretestība tiek uzskatīta par protagonista aizsargtaktiku, kas vērsta pret iesaistīšanos, iesildīšanos un spontanitāti ( Kellerman, 173 ). Pretestība atspoguļo protagonista vēlmi saglabāt status quo, t.i., saglabāt psihisko līdzsvaru. Tipiski pretestības veidi psihodrāmā ir – atsacīšanās darboties, sākt daudz runāt un izskaidrot u.c.

 Kellerman min (Kellerman, 182 – 190) divas stratēģijas, kā apieties ar pretestību:

  • analizēt – rekonstruktīvs veids; likt protagonistam saprast pretestību un tās izcelsmi:

~vispirms identificējot un verbalizējot, protagonistam jāapzinās sava pretestība,

~tad piedāvāt protagonistam izpētīt, no kā viņš aizsargājas,

~visbeidzot stimulēt protagonistu atteikties no šīs pretestības,

  • neitralizēt – to panāk, radot spontanitātei labvēlīgu kontekstu, t.i.,- labvēlīgu un drošu atmosfēru, zināmu eksperimentēšanas „piegaršu” – spēles sajūtu, piedāvājot neracionālas un intuitīvas kategorijas. Piemēram, piedāvā protagonistam darboties „it kā tas būtu reāli” vai „ja tas notiktu”, vai piedāvā palīglīdzekļus (piemēram, maskas).

Pretestības analīzei vai neitralizēšanai var izmantot vairumu no psihodrāmas tehnikām – monologu, dubultošanu, spoguli, lomu maiņu, maksimēšanu, konkretizēšanu.

Psihodramatisti uzskata, ka pretestību vislabāk ir pārvarēt, terapeitam nekonfrontējot ar klientu. Labākais paņēmiens ir psihodramatistam veidot aliansi ar pretestību, saudzīgi mainot tās virzienu.

Interpretācijas

Rakstot par psihodrāmas likumiem (Rules), (Moreno,1975, 236) Moreno piemin šādu: „ Interpretācijai un insait-došanai psihodrāmā ir atšķirīga daba nekā verbālajiem psihoterapijas veidiem”. Un tālāk paskaidro: „Psihodrāmā mēs runājam par insaitu darbībā, mācīšanos darbībā vai katarsi darbībā. Tas ir integratīvs process, kas nāk no dažādu tehniku sintēzes protagonista iesildīšanās virsotnē. Kopumā psihodrāma ir visinterpetatīvākā metode, bet režisors interpretē caur cēlienu konstrukciju. Verbālas interpretācijas var būt būtiskas vai arī ne, pēc režisora ieskatiem. Bet, tā kā viņa interpretācijas ir darbībā, bieži tas ir lieki (verbālas interpretācijas)’’.

Tātad psihodrāmā interpretācijas tiek sniegtas:

  • režisoram konstruējot cēlienu un cēlienu secību (vai precīzāk, piedāvājot protagonistam noteiktas ainas),
  • izmantojot tehnikas, piemēram, spoguli, dubultošanu,
  • dalīšanās fāzē – grupas dalībniekiem un režisoram daloties savā pieredzē un palīgpersonām daloties savās jūtās, ko pārdzīvoja enactment (darbības) laikā (šo var uzskatīt par verbālu – bet netiešu).

Augstāk minētais ilustrē to, ka psihodrāmā interpretācijas ir maigas, neuzspiestas, tās protagonists, aizejot no sesijas, var „aiznest” sev līdzi un pieņemt tad, kad būs gatavs.

Tādējādi psihodrāmā „analīze kļūst par radošu”( Moreno, 1993, 85).