Author Archives: Uģis Segliņš

Atvērtā skatuve

Jakobs Levi Moreno – psihodrāmas radītājs

 

Šis pasākums – “Atvērtā skatuve” tiek organizēts kopš 2009.gada, un vienlaikus notiek vairāk nekā 7 valstīs. Allaž tas tiek rīkots rudenī, kad cilvēkiem apzināti vai ne, taču rodas nepieciešamība izzināt pasauli sevī un apkārt sev, pasauli tās plašākajā un dziļākajā nozīmē. Atvērtās skatuves  mērķis ir iepazīstināt ar psihodrāmu un padarīt to pieejamāku ikvienam. Ļaut piedzīvot un saprast psihodrāmas efektivitāti – kā teiktu O.Vācietis – “pieskarties mākoņu maliņai”, lai sajustu mūžību. Arī šajā vakarā katrs var pieskarties, tik cik vēlas, psihodrāmai un sajust tās bagātību un dziļumu. Šoreiz to visu vēl papildināšu ar informāciju par izglītības iespējām Latvijā un pasaulē.

Ja Tev ir radusies interese, tad piesakies un nāc ciemos!

Tiekamies 20.oktobrī plkst.18:30 Lāčplēša ielā 43/45

Dalības maksa 5 Eur

Pieteikties var elektroniski: jolanta.baltina@gmail.com

 

Jolanta Baltiņa

 

OKTOBRIS

Septembris Latvijas psihodramatistu dzīvē ir bijis bagāts ar vienu lielu notikumu – Uģis Segliņš ir veiksmīgi nokārtojis visus pārbaudījumus un saņēmis sertificēta praktiķa (CP) sertifikātu. Tādējādi kļūstot ne tik vien par pilntiesīgu psihodrāmas terapeitu, bet arī skolotāju un supervizoru. Uģis savā darbā “Monodrāma” raksta: “psihodrāmas režisors – tas ir cilvēks, kurš dara neparastu un atbildīgu darbu. Viņš nav burvis, bet saprātīgi spontāns un radošs cilvēks…” Novēlu Tev , Uģi, saglabāt un attīstīt savu radošumu un spontanitāti, kā arī turpināt iesākto psihodrāmas/monodrāmas ceļu! Apsveicu!

Oktobrī psihodrāmas pasaulē gaidāmi daudz notikumi, arī Latvijā. Kā pirmais, ko vēlos pieminēt ir Denas Baumgartneres seminārs “Turēt dvēseli kustībā”, kurš notiks no 14.10.2016. līdz 16.10.2016. Dena ir pasaules mēroga psihodramatiste, kura savas meistarklases sniegusi vairāk kā 20 valstīs. Šajā seminārā būs iespēja darboties ar dzīves cikliem, iekšējo bērnu utt. Vēl var pagūt pieteikties, lai smeltos zināšanas, iedvesmu no ASV psihodramatistes.

Savukārt 20.10.2016. visā pasaulē notiek psihodrāmai veltīts pasākums “Atvērtā skatuve”. Tā mērķis ir veicināt izpratni par psihodrāmu, popularizēt to un padarīt cilvēkiem pieejamāku. Arī Latvijā, kā katru gadu būs iespēja piedalīties šajā pasākumā. Sekojiet līdzi informācijai.

Jolanta Baltiņa

Baltijas Moreno dienas

 Kauna 431

Tikko ir noslēgušās Baltijas Moreno dienas, kas šogad risinājās Kauņā, un to nosaukums bija „LAIKS NOSLĒPUMIEM”. Šī tradīcija aizsākās 2000. gadā un ik pēc diviem gadiem pulcē psihodrāmas speciālistus un interesentus no visas pasaules (iepriekšējā tikšanās bija Rīgā pirms pāris gadiem). Tā domāta, lai varētu satikties dažādu valstu un skolu psihodramatisti, lai visi varētu uzzināt par jaunākajiem teorētiskajiem atzinumiem, to praktisko pielietojumu un tādējādi popularizētu psihodrāmu.

Šis seminārs, kas parasti notiek 3 dienas, ir nosaukts psihodrāmas pamatlicēja Jakoba Levī Moreno vārdā. Savukārt šī pasākuma ideja pieder latviešu izcelsmes zviedru psihodrāmas gurū Inārai Erdmanei, kas arī pati allaž tajās piedalās un ir ieguvusi nedalītu atzinību pasaulē kā viena no vadošajām speciālistēm psihodrāmas jomā. Varētu teikt, ka latviešiem ir krietni paveicies, jo I.Erdmane psihodrāmu ir apguvusi no pašiem pirmavotiem – viņas skolotāja ir bijusi Zerka Moreno (J.L.Moreno dzīvesbiedre, ar kuru kopīgi viņš to attīstījis un sarakstījis daudzas grāmatas). Tāpēc Latvijas psihodrāmas skola ir tuva klasiskajai izpratnei par šo psihoterapijas un personības izaugsmes metodi.

Šogad Moreno dienas sākās ar pirms-konferenci. Tajā darbnīcas vadīja Sue Daniel (Austrālija) „NOSLĒPUMA ATKLĀŠANA: LOMU TEORIJA UN LOMU TRENIŅŠ IKDIENĀ” un Jorge Burmeister (Spānija) „NOSLĒPUMI: DEJA STARP GAISMU UN ĒNU”.

Nākamajās 3 dienās notika vairākas darbnīcas, ko vadīja speciālisti no Austrijas, Lielbritānijas, Šveices, Zviedrijas, Norvēģijas, Austrālijas, Spānijas, Somijas, Igaunijas un Lietuvas.

Katra darbnīca bija veltīta kādam noslēpumu aspektam: noslēpumi ģimenē, grēku vēsture, noslēpuma glabāšanas slogs, citu vainošana, sabiedrībā neizrunātais un noklusētais…

Konferences saimnieki bija parūpējušies arī par atraktīvām un izzinošām ekskursijām, kas ļāva iepazīt Kauņu.

Starp konferences dalībniekiem bija kupls skaits Latvijas pārstāvju: J.Baltiņa, V.Dāve, I.Gaiķe, J.Klišāne, J.Paņkova, G.Paspārne, U.Segliņš un V.Šplīta.

Kopumā bija sabraukuši gandrīz 100 dalībnieki ne tikai no dažādām Eiropas valstīm, bet arī no Peru un Austrālijas.

Galvenās atziņas – psihodrāma tik tiešām ir viena no atraktīvākajām metodēm, kā iepazīt sevi un risināt sev aktuālos jautājumus, tā ietver tādus svarīgus attīstības aspektus kā spontanitāte un kreativitāte. Turklāt psihodrāmas iespējas ir plašas – sākot no individuālām nodarbībām (monodrāma) līdz pat globālu sociālu problēmu risinājumam (sociodrāma).

Uz tikšanos pēc diviem gadiem Pērnavā (Igaunija) – 2018. gada augustā.

 

Uģis Segliņš

Aicinām uz Denas Baumgartneres semināru!

Moreno Institutes in Latvia invites you to:

A seminar with Dena Baumgartner Phd TEP in October

Dena is a TEP (1990) and started her PD carrier at St Elizabeth´s Mental Hospital in the med 80:ties and then moved to Tucson, Arizona where she still lives and works. She received J.L. Moreno Award as an outstanding psychodramatist 1995 and 2014 she received the highest recognition in ASGPP, the J.L. Moreno Lifetime Achievement Award. She is a board member of IAGP. Presented at conferences and given training in over 20 countries.

“Keeping the Soul on the move”

This seminar will look at the journey of the soul through the life cycle. Understanding the inner child to the wise elder and what stand in one´s way from being a voyaging soul.

 

The seminar will take place in Riga: 14/10 – 16/10 2016. (Friday: 15:oo – 20:oo; Saturday: 10:oo – 18:oo and Sunday 10:oo – 15:00)  Totally 20 hours.                                      Price: 150 Euros

Registration: Jolanta Baltina    jolanta.baltina@gmail.com

Informattion: Inara Erdmanis   inara.erd@gmail.com

Aicinājums

Mīļie Latvijas psihodramatisti!
Atklāts jauns psiholoģijas un veselības portāls “Veselam.lv” Esmu sarunājusi ar portāla redaktori Lindu Rozenbahu, ka portālā būs raksts par psihodrāmu. Aicinu šo rakstu veidot visiem kopā! Lasītājus varētu maz interesēt Moreno biogrāfija vai kurā gadā Vīnē notika tas un tas. Taču cilvēkus uzrunā reāli stāsti – kā psihodrāma darbojas, kā tā maina cilvēku dzīves, emocionālo stāvokli, notikumus ģimenē, utt. Tādēļ aicinu ikvienu no jums – uzrakstiet nelielu rakstiņu, kurā dalāties savā pieredzē, tā lai visi kopā izveidotu saturiski bagātu rakstu par psihodrāmu. Savus tekstus sūtiet, lūdzu, uz manu e pastu: igeta.g@inbox.lv līdz 18.augustam.
Un vēl – vai jums būtu vēlme braukt uz Kauņu, uz Baltijas Moreno dienām ar kopīgu transportu? Šis gan man būtu jāizna ātri, tādēļ rakstiet nedēļas laikā, lūdzu
Latvijas Psihodrāmas asociācijas Valdes vārdā –
Igeta Gaiķe.

Liepājas “Kurzemes Vārdā” – Igeta Gaiķe par psihodrāmu

“Psihodrāma – radošiem cilvēkiem!”

Igetas Gaiķes bāzes izglītība ir mūzikas pedagoģija, kur šajā specialitātē iegūts maģistra grāds Latvijas Mūzikas akadēmijā. Šobrīd viņa strādā Agra Daņiļēviča deju studijā “Dzirnas,” vada savu privāto vokālo studiju “Tev un man” un brīvās gribas ansambli “Stiprās sievas.” 2001.gadā sākusi apgūt otru izglītību –psihoterapijas virzienu psihodrāma un tagad ir sertificēta praktiķe, psihodrāmas, grupu psihoterapijas un sociometrijas terapeite, kā arī Latvijas Psihodrāmas asociācijas valdes locekle. Tad, kad Igeta bija atbraukusi uz Liepāju, tapa šī saruna.
– Kā tu izmanto psihodrāmā iegūto?
– Tās ir plašas zināšanas par sadarbību, kā veicināt radošumu, kā atvērties, lai strādātu ar visdažādākajām lomām, kurās mēs katrs esam ik dienas (darbinieka, vecāka, sievas, vīra, meitas, dēla u.c. lomas). Psihodrāma strādā ar cilvēka resursiem, un skar eksistenciālas tēmas. Lomas, kurās mēs dzīvojam, savstarpēji plūst un mainās, un, jo vairākās savas dzīves lomās jūtamies drošāk, jo brīvāki un spontānāki esam. Mēdz būt situācijas, ka cilvēki neprot atdalīt savas lomas, un tad veidojas saskarsmes problēmas. Ja, piemēram, vīrietis ir uzņēmuma vadītājs, tad, protot atdalīt savas dzīves lomas, viņš mājās būs brīnišķīgs vīrs un mīlošs tētis, nevis joprojām stingrais boss, no kura visi baidās. Psihodrāma ne tikai palīdz paplašināt savu lomu repertuāru, bet arī atvadīties no tām, kas kādā dzīves posmā vairs nav vajadzīgas un pat traucē, piemēram, būt par bērnu, esot pieaugušā vecumā.
– Kam jānotiek, lai cilvēks pieņemtu lēmumu: “Šodien sameklēšu psihodrāmas terapeitu!”
– Sākšu ar to, ka Latvijā ir daudz psihoterapijas virzienu un tiešām ir ko izvēlēties. Psihodrāmu var raksturot kā ļoti radošu metodi, un to labu rezultātu sasniegšanai varētu izvēlēties radošas personības, atvērti, spontāni cilvēki. Psihodrāma ir piemērots terapijas veids tiem, kas ikdienā strādā ar cilvēkiem. Psihodrāmā runā mazāk, bet vairāk dara. Darbība notiek uz skatuves – uz reālas vai simboliskas, un tā var atrasties gan telpās, gan dabā. Psihodrāma sniedz atbalstu, iedrošina. Metodes aizsācējs ir Jakobs Levi Moreno. Pašā sākumā viņš strādāja ar bērniem, kas spēlējās Vīnes parkos. Vēlāk ar sabiedrības atstumtajiem, ar bēgļiem, ar prostitūtām, un ne tādēļ, lai viņas pāraudzinātu, sodītu, bet, lai celtu viņu pašapziņu. Viena no aktuālākajām problēmām, kas joprojām mīt mūsu sabiedrībā, ir ne tik brīva spēja komunicēt. Psihodrāma paver iespēju radošai, brīvai, atvērtai komunikācijai.
– Kas mūs attur no labas komunikācijas?
– Bailes un stereotipi: ko viņi/ viņš par mani padomās, kā tas izskatīsies utt. Lai šīs bailes pārvarētu, kopā ar terapeitu ir jābūt gatavam ar tām satikties aci pret aci un, iespējams, saņemt ne īpaši patīkamu spērienu pa savu ego.
– Pastāsti par psihodrāmas pamatlicēju Moreno!
– Viņš dzīvoja vienā laikā ar Freidu, un tas bija laika periods Pirmā pasaules kara gaidās, kad sabiedrībā valdīja apjukums un neziņa. Moreno sevi sauc par terapeitu, kurš pirmais ieviesis psihoterapijā smieklus. Psihodrāmas dzimšanas dienu arī svinam 1.aprīlī! Moreno uzskatīja, ka cilvēks pats ir savas pasaules radītājs – Dievs. Reiz Vīnes universitātē studenti Moreno jautāja, ar ko viņa mācība atšķiras no Freida psihoanalīzes, un doktors, parādot uz Freida portretu pie sienas, sacīja: “Paskatieties, cik viņam ir glīti un pareizā formā apgriezta bārda! Taču mana bārda ir brīvi plīvojoša un spontāna!” Tas raisīja brīvu, nepiespiestu atmosfēru un veicināja labvēlīgu komunikāciju. Vienu vienīgu reizi Moreno un Freids satikās Vīnes Universitātē pēc kādas lekcijas, un Moreno, piegājis pie Freida un teicis: “Jūs analizējat cilvēku sapņus, bet es viņiem dodu drosmi sapņot tālāk.” Tātad ne tikai runāt, bet celties kājās, iet un arī darīt.
Psihodrāmā darbojas princips, kad tu it kā “paņem savas acis un ieliec tās otram cilvēkam.” Mēs apmaināmies ar savu skatījumu, ar redzējumu uz notiekošo, uz kādu risināmu problēmu no tā otra skatupunkta. Tā attīstās empātija.
– Tātad, lai cilvēks varētu piedalīties psihodrāmas procesā, viņam jābūt empātiskam.
– Katrs, protams, ir atšķirīgs. Viens, atnākot uz grupu, ir gatavs darboties, otrs saka, ka tikai paskatīsies, kā te viss notiks. Psihodrāmas grupas, protams, ir konfidenciālas, procesi, kas notiek ar grupu kopumā vai katru individuāli, ir dziļi. Viena no lielākajām bagātībām ir tad, kad cilvēks sāk dalīties ar savu pieredzi, piedzīvoto, ar saviem stāstiem.Tad arī izrādās, ka tava problēma patiesībā nemaz nav tik briesmīga, un ar līdzīgām lietām saskaras vēl citi cilvēki. Strādājot ar psihodrāmas metodi, netiek doti padomi, katram savs temps un brīva izvēle, cik dziļi doties. Mēs varam mainīt tikai savu attieksmi, nevis izmainīt otru cilvēku vai jau notikušu situāciju.
– Tu Bernātos 9. un 10.jūlijā organizē labdarības nometni “Atklātā jūra…”, kuras dalībniekiem būs iespēja piedalīties dažādās darbnīcās, kuras vadīs daudzi Latvijā pazīstami psihodramatisti, un lekciju lasīs Viesturs Rudzītis.
– Šī nometne ir mana privāta iniciatīva, lai palīdzētu liepājnieku ģimenei, psihoterapeitiem Rovēnai Zarakovskai un Agrim Palkavniekam, kuri ir mani Skolotāji, un vieni no pirmajiem, kuri 2000.gadā sāka organizēt vasaras nometnes. Domāju, ka joprojām daudzi liepājnieki atceras šīs nometnes, kas notika Bernātos. Tagad Agrim pēc ļoti smagas traumas un vairākām operācijām ir vajadzīga nopietna rehabilitācija, un tādēļ arī nepieciešams līdzcilvēku atbalsts. Visi nometnē iegūtie līdzekļi tiks ziedoti viņa atveseļošanai.
Nometnē būs deviņas psihodrāmas darbnīcas, piemēram, “Iekšējais dialogs,” “Mana drošība šajā nedrošajā pasaulē,” “Pazudušo dvēseles daļu meklējot” u.c. Visi psihodramatisti strādās, neprasot samaksu, bet, lai palīdzētu un atbalstītu kolēģi Agri Palkavnieku. Šī būs unikāla iespēja tepat Bernātos baudīt psihodrāmu. Kopīgajā vakarā būs sarunas un dziedāšana pie ugunskura.
– Ko nozīmē darbnīcas?
– Tās nebūs terapijas grupas, bet vienreizējs piedzīvojums 3 stundu garumā katrs, kura laikā dalībnieki varēs darboties ar kādu sev konkrētajā brīdī aktuālu jautājumu. Arī es pati, braucot uz psihodrāmas konferencēm daudzviet pasaulē, darbnīcās esmu guvusi vērtīgas atziņas, kuras pie manis neatnāca pat piedaloties ilgtermiņa psihodrāmas grupās. Uz nometni “Atklātā jūra” Bernātos ir aicināts ikviens interesents. Nav jābūt ne psihoterapeitam, ne psihologam, bet jābūt vēlmei darboties grupā un piedzīvot satikšanos ar sevi, ar citiem, izjūtot un izbaudot šo mirkli. Un vēl – vēlmei atbalstīt, dalīties, palīdzēt. Informācijas par nometni atrodama mājaslapā www.psihodrama.lv un pieteikties tai var, rakstot uz e- pastu igeta.g@inbox.lv.

Nometne “ATKLĀTĀ JŪRA” Bernātos 2016. gada 9., 10. jūlijā.

Kopš 2000.gada Liepājas psihodramatisti Rovēna Zarakovska un Agris Palkavnieks Nīcas pagasta Bernātos atpūtas bāzē „Draudzība” rīkojuši psihodrāmas nometnes. Astoņas vasaras trīs dienu garumā pašā vasaras plaukumā pulcējušies psihodrāmas speciālisti un psihodrāmas mīļotāji, lai kopā piedzīvotu Satikšanos. Satikšanos ar sevi, citiem, jūru, kāpām, priedēm, sauli, vēju, kopīgā vakarēšanā un ritēšanā.

Rovēnai un Agrim šobrīd visvairāk nepieciešams līdzcilvēku atbalsts. Nometnes „Atklātā jūra…” atdzimšana ir veids, kā kopā varam to sniegt. Tādēļ aicinu dažādus ļaudis uz satikšanos šajā nometnē!

Nometnes dienaskārtība:

  1. jūlijs:

11.00 – 12.00 – iebraukšana, reģistrēšanās, iekārtošanās atpūtas bāzes „Draudzība” istabiņās.

12.00 – pusdienas ( pieved Liepājas kafejnīca „Lotte”).

13.00 – 14.00 – kopēja iesildīšanās

14.00 – 17.00 – paralēlās darbnīcas:

*) Psihodrāmas darbnīca „Iekšējais dialogs” – „Darbnīcā būs iespēja ieklausīties sevī un atpazīt to, kam ikdienā, iespējams, pat nepievēršam uzmanību. Mūsu iekšējais dialogs, kļūstot par ieradumu spoguli, mēdz ierobežot spontanitāti.”

Darbnīcu vada Aelita Vagale, klīniskā psiholoģe, sertificēta psihoterapeite.

*) Psihodrāmas darbnīca “It kā” – „Ilūzija, šķietamība… vai tas, ko es redzu ir īstenība vai šķietamība? Vai eju pa ceļu vai it kā pa ceļu? Skats no malas, spogulis… tik maz un arī tik daudz, lai saskatītu…”

Darbnīcu vada  psihodramatiste  Jolanta Baltiņa.

*)Psihodrāmas darbnīca “Mana drošība šajā nedrošajā pasaulē” – “No dzimšanas līdz mūža beigām mums jāmācās izveidot attiecības ar briesmām un nedrošības sajūtām. Dažreiz neparedzami notikumi atgādina, cik trausli mēs esam. Dažreiz šie notikumi maina mūsu dzīvi sekundēs. Šai ārējai pasaulei ir savs brālis – iekšējā subjektīvā pasaule. Šeit mēs varam izveidot drošības saliņas situācijās, kad reālā pasaule ienāk ar savu negatīvo spēku.”

Darbnīcu vada psihodrāmas terapeits Evaldas Karmaza ( Lietuva).

17:30 – vakariņas

18:00 – 21:00 paralēlās darbnīcas:

*) Psihodrāmas darbnīca „Pazudušo dvēseles daļu meklējot!” – Šamanisks ceļojums. Atklāsim un atgūsim savas pazaudētās dvēseles daļas, savus talantus.
Darbnīcu vada psihodramatiste Vineta Šplīta.

*) Psihodramatiska lekcija „Medūzas smaids” – „Tēma “Atklātā jūra” vedina fantāzēt par Pontu (tulkojumā – jūra) – Gajas dēlu un vīru grieķu mitoloģijā, veselas jūras dievību ģenealoģijas ciltstēvu. Fantāzijas apstājas pie gorgonas Medūzas – Ponta mazmeitas un noformulējas nosaukumā – “Medūzas smaids”. Mīti un to ģenealoģija veido rāmi, kuru piepildīs psihodramatiska darbība psihodramatiskā lekcijā. „

Lekciju vada Viesturs Rudzītis.

*) Psihodrāmas darbnīca “Dzimtas lāde”-
„Katram no mums ir sava “Dzimtas lāde”, jo vairāk mēs uzzinām par tās saturu, jo labāk mēs izprotam sevi. Jo vairāk mēs uzzināsim par savu pagātni, jo spēcīgāki mēs būsim nākotnē.”

Darbnīcu vada Solvita Valtere, psihodrāmas psihoterapeite.

21:30 – kopīga vakarēšana.

10.jūlijs:

9.00 – brokastis.

10.00 – iesildīšanās.

11.00- 14.00 – paralēlās darbnīcas:

*) Psihodrāmas darbnīca „Nomoda spogulis” – „Skaistums glābšot pasauli. Es ticu, ka arī sapņi glābs pasauli. Un tāpēc es saku – sapņosim! Sapņosim katrs savu sapni un sapņosim pasaules sapni! Darbnīcas laiks būs par satikšanos, par satikšanos ar sapņiem, par iespēju satikt savu sapni uz skatuves. Uz skatuves psihodrāmā.”

Darbnīcu vada Liene Atholde – psiholoģe, psihodrāmas psihoterapeite.

*) Psihodrāmas darbnīca “Dzelme un putas” – „Jūras tuvumā sabraukušos dalībnieki tiks aicināti ieklausīties katram sevī kā jūrā – mūžam mainīgajā, mierīgajā un bangojošajā… Kas apslēpts dzīles un kas šūpojas putās…?”

Darbnīcu vada Jolanta Klišāne un Uģis Segliņš, psihodrāmas psihoterapeiti.

*) Psihodrāmas darbnīca “Dzīvesspēka dzīļu resursi” – „Tas ir stāsts par Attiecībām – ģimenē, pārī, komandā, darba grupā, ar Sevi starp Citiem. Kā gūt prieku, spēku, baudu, enerģiju no saitēm.”

Darbnīcu vada Gunta Dance – psiholoģe, psihodrāmas psihoterapeite.

Nometnes norises vieta: atpūtas bāze „Draudzība”.

Nometnes maksa: 135 eiro. Cenā iekļautas darbnīcas, nakšņošana, ēdināšana.

Samaksu lūdzu veikt, ieskaitot naudu Rovēnas Zarakovskas kontā.

Konta detaļas:
Rovēna Zarakovska, p.k.200861-10866
LV44RIKO0001300246677,

ar norādi “Agra Palkavnieka veselības uzlabošanai”.

Maksājumu iespējams veikt arī uz vietas, iebraucot nometnē.

Lūgums pieteikt savu dalību, rakstot uz e-pastu igeta.g@inbox.lv līdz 2016.gada 17.jūnijam.

Nometnes organizatore – Igeta Gaiķe, mūziķe, psihodramatiste,

Rovēnas un Agra ģimenes draugs.

Tālr.29256670.

Radi! Dari!

Moreno dievišķā koncepcija

Pirms sākt lasīt šo darbu, uzaicinu Youtube noklausīties Arnolda Šēnberga unikālo skaņdarbu „Mēness Pjero”. Kaut nelielu fragmentu! Lai sajustu laikmeta, kurā dzīvoja šie dižie vīri – Arnolds Šēnbergs un Jakobs Levi Moreno, „garšu”! Ievērojamā Austrijas komponista, gleznotāja un literāta, Jaunās Vīnes skolas pamatlicēja, viena no izcilākajiem 20.gadsimta mūzikas reformatoriem un pedagogiem- Šēnberga meistardarbs „Mēness Pjero” jeb Trīsreiz septiņi dzejoļi no Albēra Žiro „Pierrot lunaire” tapis 1912.gadā Pirmā pasaules kara priekšnojautās, un tiek atzīts par vienu no ekspresionisma virziena pirmajiem paraugiem mūzikā. Pēc žanra tā ir melodrāma dziedātājai un pieciem mūziķiem, kas pārmaiņus spēlē septiņus mūzikas instrumentus- flautu, klavieres, vijoli, čellu, alta vijoli, klarneti un basklarneti. Darbā skan beļģu simbolista Albēra Žiro teksts vācu valodas tulkojumā. Dziesmu cikla galvenais tēls ir Pjero, kurš atrodas uz prāta un ārprāta robežas, un ir tipisks delatriskās komēdijas personāžs, un atspoguļo laikmeta garu, izmaiņas sabiedrības noskaņojumā, kur 19.gadsimta optimisma vietā nāk dziļa skepse un neticība cilvēces progresam. Stāsta pamatnoskaņa ir metafizisks nemiers, ilgas pēc zudušiem ideāliem, kas slēpjas zem ironijas maskas. Pjero māc iedomas, bailes, vīzijas, vokālajā partijā izmantoti gan čuksti, gan kliedzieni, gan dziedruna.

Šēnbergs un Moreno – abi ebreji, dzimuši vienā laika periodā. Klausoties šo mūziku, nākas aizdomāties, cik novatoriski un avangardiski domājoši bijuši šie vīri! Pats skaņdarbs – ar spontanitātes plūsmu atdzīvināts kultūras konservs, radoši interpretēts. Vide – aplis, centrā – protagonists Pjero- psihiatrijas pacients. Un dziedātāja, kas spēlē lomu, kas rada, izdzīvo Pjero stāstus un kādu daļu no sevis – gluži kā psihodrāmā!

Mūzika, skaņa tiek uzskatītas par Visuma radīšanas spēkiem. Kur ir svārstības, tur ir enerģija, tur arī rodas pasaule, kosmoss. Mūzika ir līdzvērtīga Dieva lūgšanai. Tās pilnvērtību nosaka skaņas piepildījums ar svaru ( tieši tā sanskritā skan šis vārds).

Svara – tas nozīmē dievišķās enerģijas, dievišķo trīsu klātbūtni. Jūdu un kristiešu tradīcijā skaņas aspektam nav pievērsta īpaša uzmanība, tomēr atceramies Jērikas bazūnes Vecajā derībā. Jaunajā derībā Jāņa evaņģēlijs sākas ar „Iesākumā bija Vārds. Un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva, caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies. Un Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū.”

Un nu – pieskāriens dažādām radīšanas jeb dievišķuma teorijām, līdz nonāksim pie galvenās – Moreno dievišķā koncepcijas.

Ikviena cilvēka apziņā ir Dieva tēls – mazāks vai lielāks. Kāds tas ir – mīlošs, piedodošs, bargs, vienaldzīgs? Kur radies šis tēls, kas mūsos mīt. Kā ar to sadzīvot?

Saskaroties ar to, kas ir ārpus viņa kontroles, ārpus spējām ietekmēt un izprast, cilvēks ieved jēdzienu „augstākais spēks”, „dievs”.

Cilvēka prāts darbojas tā, ka jēdzienus vajag konkretizēt, strukturēt, definēt. Dieva tēls tiek konkretizēts, izskaidrots (reliģiskās dogmas), projicēts ( mākslas darbi).

Dieva jēdziens tiek ietilpināts dažādās reliģijās. Kas ir reliģija? Tā ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas. Bieži ar vārdu “reliģija” apzīmē konkrētas reliģiskas organizācijas, kas formāli apvieno savas ticības pārstāvjus un uzskata sevi par oficiālā viedokļa paudējām un uzturētājām.

Reliģijas lielākoties risina šādus problēmjautājumus: viena dieva, dievu vai dievību esamība vai neesamība, loma un darbība pasaulē; cilvēka identitāte, vieta pasaulē, dzīves jēga un sūtība, attieksme pret nāvi, ētikas pamati; dvēsele.

Monoteistiskās reliģijas (piemēram, kristietība, islāms un jūdaisms) apgalvo, ka eksistē viens dievs, kas ir atsevišķa būtne, nodalīta no mūsu pasaules.

Politeistiskās reliģijas (piemēram, seno grieķu un romiešu reliģijas) apgalvo, ka ir daudzi dievi.

Panteiskās reliģijas (piemēram, sintoisms, daļa hinduisma) uzskata, ka dievs ir visur dabā, nedalāms no tās.

Ne-teistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) neizsakās par dieva vai dievu esamību vai neesamību.

Ateistiskās reliģijas (piemēram, dažas budisma vai daoisma formas) noliedz jebkādu dievu esamību.

Vēsturiski Dieva tēls ir mainījies. Akmens laikmetā visvarenākā dieva figūra – „magna mater” („lielā māte”, auglība, sievietes tēls). Eiropā ap 4. – 3.g.t.p.m.ē. sāk dominēt vīrišķie dievi. Sievietes – dieves tēls sadalās, un parādās vairāki mātes aspekti. Daži to skaidro ar indoeiropiešu invāziju Eiropas subkontinentā. Cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību, izveidoja stabilas apmetnes, tādējādi kļūstot mazāk atkarīgi no dabas spēkiem un untumiem.

Dieva divējādās izpausmes atrodamas latvju dainās. Baltu tautu Dieva nosaukums – lietuviešu Dievas, prūšu Dēiws, pārņemts arī somugru valodās – somu tavas, igauņu taevas, lībiešu tovas ar nozīmi „debesis”.

Latviskajā dzīvesziņā redzams, ka Dievs ir pasaules sākotnes universāls simbols. Dievs rada, laiž un izvērš pasauli. Visa pasaule ir Dieva laista, tas nozīmē -radīta. Sākotnējā izpausmju līmenī tā ir Doma, gaismas enerģija, kas pakāpeniski pārtop materiālas dabas veidojumos.

Kam tie kalni? Kam tās lejas?

Kam tie kuplie ozoliņi?

Dievam kalni, Dievam lejas,

Dievam kuplie ozoliņi.

Savukārt vieliskās pasaules simbols latviskajā pasaules uztverē ir Māra. Pasaule ir pati taustāmākā Dieva izpausme, kurā Dievs sevi atklāj ar vieliskās pasaules un tās norišu starpniecību. Dievs pārstāv hierarhiski visnozīmīgāko augšu, bet Māra –Dieva ietekmēto apakšu. Rakstos un zīmēs redzam, ka aplis simbolizē pasauli, bet tā centrs – Dievu, pasaules garīgo pusi. Bet pats aplis – vielisko, mārisko pusi. Tāpat kā aplis vienmēr ir saistīts ar savu centru, tā Māra un Dievs šai zīmē ir vienoti un nedalāmi.

Līsti, Dieva lietutiņi,

Lai aug Māras āboliņi:

Dieva dēla kumeliņi

Stallī zviedza neēduši.

Dieva izpratne atspoguļo cilvēka apziņas evolūciju gadu tūkstošu gaitā. Pirmatnējā sabiedrībā – Dievs ir visur, bet vēlāk tēls tiek strukturēts – iegūst noteiktus veidolus, rodas hierarhija, caur šo tēlu sāk izskaidrot nezināmo – Mozus saņem no Dieva likumus.

Bībeliskajā tradīcijā Dievs parādās sapņos praviešiem, piemēram – Ābrams izdzird Dieva balsi.

Muhameds, veiksmīgs un cienījams karavānu vadītājs, bija 40 gadus vecs, kad reiz kādā alā netālu no Mekas redzēja sapni erceņģeli Gabriēlu. Eņģelis sniedza viņam grāmatu, pavēlēdams lasīt un sludināt cilvēkiem Dieva vēsti. Vēlāk Muhameds nodibināja vienu no pasaulē lielākajām reliģijām – islāmu, kurā dievu dēvē par Allāhu.

Budismā tiek uzskatīts, ka Buda nav ne Dievs, svētais, supermens vai pārdabiska būtne. Budisma pamatprincipi ir sekojoši:

1) prātu var kontrolēt, ja to vēro,

2) klātesamība realitātē ir otra spēja, kas ceļā uz Budas stāvokli sevī ir jāattīsta. Vienīgais laiks, kurā iespējams būt ir tagadne, šīs bridis, tādā veidā iespējams izjust katra mirkļa neatkārtojamību.

3) Apskaidrība nozīmē nepārtrauktu apzināšanos, ka realitāte visu laiku mainās.

4) Nepieķeršanās nozīmē nepieprasīt to, kas nav līdzās, un novērtēt un priecāties par to, kas ir līdzās.

5) Universāla mīlestība nozīmē izvērst sevi līdz Visumam, iegūt Visuma apziņu, saprast, ka mēs piederam Visumam, un kļūt par Visumu.

Sengrieķu tradīcijā cilvēki, kam Zevs parādās, vai nu tiek pārcelti uz Olimpu, vai pārvēršas akmenī.

Lai nokļūtu līdz Moreno dievišķā teorijas būtībai, apskatīšu psihodrāmas garīgos avotus.

Psihodrāmas tēvs Jakobs Levi Moreno par psihodrāmas garīgajiem avotiem uzskata:

  1. Sengrieķu drāmu.

Moreno uzskatīja sengrieķu fiolozofu Sokrātu par psihodramatiskā formāta pionieri – vairāk darbībā ar aktuāliem cilvēkiem, aktuālās situācijās. Mazāk teorētiskas un filozofiskas spriedelēšanas. Sokrāts mēdza aicināt cilvēkus uz dialogu, risinot aktuālas un Atēnu sabiedrībai svarīgas ētiskas problēmas, kas bieži vien beidzās ar katarsi.

  1. Jēzu.

Jēzus bija pravietis, skolotājs, dziedinātājs, stāstītājs. Viņu pildīja vēlme izmaini† pasauli un patiesa līdzjūtība cilvēku ciešanām. Jēzus pulcināja ap sevi ļaudis, stāstot stāstus, rosinot cilvēkus uz dialogu par nozīmīgiem tā laika ētiskiem jautājumiem, iedrošinot viņu iet tālāk un izmainīt pasauli.

  1. Ebreju vēsturi un Veco derību.

Asiņainajā un ciešanu pilnajā ebreju vēsturē var saskatīt paralēles ar cilvēces vēsturi kopumā, un emocionāli cietušo psihoterapijas klientu individuālo vēsturi. Izdzītā tauta, kas meklē atgriešanos un patvērumu. Pravieši, kas sniedz mierinājumu līdzcilvēkiem. Viltus pravieši. Moreno agrīnās psihodramatiskās aktivitātes sasistās ar sabiedrības izstumtajiem – viņš rada pirmās pašpalīdzības grupas Vīnes prostitūtām. Pēc 1.Pasaules kara dodas uz Mittendorfas bēgļu nometni, lai mazinātu spriedzi tās iemītnieku vidū. Turklāt, psihoterapijai attīstoties, tā piedzīvoja nopietnu opozīciju no ortodoksālās psihoanalīzes. Nozīmīgs Moreno iedvesmas avots ir Psalmi – vispoētiskākā Vecās derības nodaļa. Viņa pirmie filozofiskie sacerējumi bija poētiski, piemēram „Tēva vārdi” ( 1920.g), pie kuriem pēc mirkļa atgriezīsimies.

4.Zigmundu Freidu.

Freids ir vispazīstamākais un visietekmīgākais psiholoģijas teorētiķis. Freida biogrāfijā var saskatīt līdzības ar Moreno – dzimis ebreju tirgotāja ģimenē Austroungārijā, studējis medicīnu Vīnes universitātē. Zināms, ka Moreno saticis Freidu tikai vienu reizi. Tas noticis Vīnes universitātē, kas Freids uzstājās ar lekciju, bet Moreno bija klausītāju vidū kā students. Pēc lekcijas Moreno piegājis pie Freida un teicis: „Dakter Freid! Jūs analizējiet cilvēku sapņus, bet es viņiem dodu drosmi sapņot tālāk.” Uz ko Freids tikai pasmīnējis. Moreno labi pārzināja psihoanalītisko teoriju un respektēja Freida devumu zināšanās par cilvēka mentālo funkcionēšanu. Taču uzskatīja, ka psihoanalīze ir viduvējību doktrīna – tā apspiež pacienta spontanitāti un radošo garu, ievirzot viņu sabiedrības pieņemtajās normās, liekot tam palikt pa viduvējību starp citām viduvējībām. Turklāt viņš kritizēja Freida idejas par to, ka viņa pasaulē valda vienīgi ciešanas un ļaunais.

Te ir vietā pieminēt psihoanalītisko Dieva definējumu: senatnē dēli izauga, sāka konkurēt ar tēvu par varu, sacēlās un nogalināja tēvu. Dēli nobijās, sajuta vientulību, bezpalīdzību un vainu – iecēla tēvu debesīs – „dievs”.

Psihodrāmas „priesteriene” Mārša Karpa aprakstījusi situāciju no Moreno dzīves. Kādā sesijā, kad Moreno prezentējis psihodrāmu grupai Berklejas universitātes studentu, parādās viņa spēja identificēties ar studentiem, kas bija gandrīz 60 gadus jaunāki par viņu pašu – kāds no studentiem piecēlies un jautājis: „Dakteri Moreno, kāda ir atšķirība starp jums un Freidu?” Moreno paskatījies uz telpā esošajām fotogrāfijām ar bārdaino seju, un teicis: „ Freidam ir īsa bārda, kuru apgriezis bārddzinis, bet mana bārda ir brīvi plīvojoša un spontāna!” Studenti bijuši sajūsmā par šo atbildi, tā viņus bija uzrunājusi. Skanējuši smiekli, bijis jūtams rotaļīgums un liela spontanitāte. Moreno runāja par reālām, dzīvām lietām, kas ar viņu atgadījušās, radot sajūtu, ka var notikt jebkas. Viņa autentiskums aizrāvis klausītājus.

Moreno filozofijā „Dieva” jēdziens ieņem svarīgu vietu. Agrīnajā periodā savu filozofiju Moreno izteica poētiskā formā („Tēva vārdi”) :

Kā gan viena lieta spēj radīt citu

Otrajai neradot pirmo?

Kā gan tēvs var radīt dēlu,

Dēlam neradot tēvu?…

Pirmais rada otro,

Tāpat kā beigas rada sākumu.

Es radīju pasauli

Tātad – radīju sevi.

Es esmu radītājs,

Es esmu, lai radītu

Vienīgi tevi.

Es esmu bez vārda,

Esmu, lai būtu

Es biju bez vārda

Līdz tu uzrunāji mani…

Saskaņā ar Veco Derību – Dievs radīja cilvēku pēc sava „ģīmja un līdzības”, saskaņā ar Moreno – cilvēks radīja Dievu pēc „sava ģīmja un līdzības”.

Moreno idejas par Dievu cieši saistītas ar idejām par sabiedrības normām, vērtībām, ētiku. „Dievs reprezentē morāli bez moralizēšanas”.

Moreno uzdod jautājumu – Dievs sešas dienas strādāja (radīja), septītajā – atpūtas. Ko Dievs darīja pēc tam?

Psihodrāma sākās aksioloģiski, t.i., no „augšas” – Moreno sākotnēji pievērsās aksiodrāmai, kas nodarbojas ar reliģiskajām, kulturālajām un ētiskajām vērtībām, vēlāk radās sociodrāma. Tā pēta sociālos procesus. Tad psihodrāma (individuālais līmenis).

Moreno uzskatīja, ka cilvēks ir ne tikai sociāla būtne, bet arī – kosmiska. Dievišķais ir katrā cilvēkā – spontanitāte un radošais gars:

spontanitāte     ->     kreativitāte    ->      kultūrkonservs      ->     spontanitāte

Dievišķuma filozofija saistībā ar jēdzieniem „spontanitāte un kreativitāte”, ietverta 3 konceptos :

1) priekšstats par Dievu kā radītāju, arī cilvēks ir radītājs: „Es- Dievs”,

2) attiecības starp cilvēku un Dievu ir abpusējas, saskaroties ar Dievu ir iespējama lomu maiņa,

3) kreativitātes kanons saista spontanitāti ar kreativitāti –cilvēks ir radītājs, līdzīgi Dievam.

Moreno teicis:

“Radītājs uz visiem laikiem paliktu tikai Radītājs, nepiepildot Visumu, kādu mēs to zinām, ar dzīvām būtnēm.”

Kas tad ir spontanitāte un kreativitāte?

Spontanitāte ir enerģija, kas virza cilvēku uz adekvātu reakciju līdz šim nepieredzētās situācijās vai palielina cilvēka spēju reaģēt pa jaunam pazīstamās situācijās. Spontanitāte darbojas tagatnē – šeit un tagad.

Citēju Moreno:

“Dievs ir spontanitāte. Sekojot tam, lūgšana ir šāda: “Esi spontāns!””

Spontanitātei ir 4 raksturīgas izpausmes :

  • spontanitāte, kas aktivizē kultūras konservus un sociālos stereotipus,
  • spontanitāte, kas piedalās jaunu oprganismu, jaunu mākslas formu un jaunu vides paternu radīšanas procesā,
  • spontanitāte, kas virza personību brīvi pašizpausties,
  • spontanitāte, kas veido adekvātu atbildes reakciju jaunās situācijās.

 

Jaunās situācijās cilvēks var reaģēt dažādi – bez reakcijas,

ar jau zināmu reakciju,

ar jaunu atbildi.

Spontanitāte katalizē kreativitāti – radošo aktivitāti.

 

 

Jo augstāks spontanitātes līmenis, jo zemāka trauksme un otrādi.

Spontanitāti jāatdiferencē no impulsivitātes, kurai nepiemīt kreativitāte. Impulsivitāti metaforiski var raksturot kā lēkšanu no karstas pannas ugunī. Cilvēkam var būt radošas idejas, taču bez spontanitātes viņš nespēj tās realizēt.

Kreatīvais akts rada dzeju, skaņdarbus, lugas, romānus utt. Šos radošās darbības rezultātus Moreno nosauca par kultūras konserviem: .

“Ja Dievs – Radītājs, Dao, Brahmans, Augstāks spēks, lai kā mēs sauktu, nebūtu izlēmis radīt  “konservus”, tad universālais process noritētu savādāk – kā kreativitāte bez pasaules.”

Moreno spontanitātes, kreativitātes un kultūras konservēšanas procesu apzīmēja ar apli, kur gala produkts ir kultūras konservs. Spontanitāte atdzīvina KK un kreaturģijas rezultātā rodas jaunas atbildes, jauns “products”, kas var tikt “iekonservēts”, kas iesildoties var dot jaunu spontānu reakciju, utt. Piemēram, komponists rada skaņdarbu, kas ir viņa spontāns un kreatīvs akts. Rezultāts – nošu rakstā pierakstīts kultūras konservs. To atdzīvina mūziķi. Mēs esam dzirdējuši viena un tā paša skaņdarba dažādas interpretācijas. Dažādi mūziķi, katrs ar savu spontanitātes līmeni. Skaņdarbs tiek ierakstīts diskā – jauns kultūras konservs, utt.

Citēju Moreno:

“Cilvēks ir radījis lietu pasauli- “kultūras konservus”, lai varētu sev piedēvēt līdzību ar Dievu. Apzinoties savu sakāvi cīņā par maksimālu kreativitāti, cilvēks ir atdalījis no savas “gribas pēc radīšanas” “gribu pēc varas”, pēdējo izmantojot , lai vienatnē sasniegtu dievišķās ieceres. Ar ievainota un lidot nespējiģa ērgļa entuziasmu viņš ķeras pie kultūras konserva, gala rezultātā dievišķojot spieķus. Tāpēc kultūras konservs kļuvis par izpausmes formu būtnēm ar ierobežotu spontanitāti. Lai to labotu, indivīdam vienlaicīgi būtu jāatrodas vairākās vietās un jāapvieno citi indivīdi radošai darbībai Visumā. Tā kā cilvēkam nepiemīt Dieva patiesi universiālais raksturs, viņš varai telpā izmanto mašīnas, bet varai laikā – kultūras konservus, lai paliktu mūžīgi dzīvs.”

Spontanitāte izraisa kreativitāti. Spontanitātes un kreativitātes mijiedarbībā rodas kultūras konservs. Konservi var uzkrāt bezgala daudz un palikt „sasaldētā stāvoklī”. Tos spēj atdzīvināt spontanitāte. Spontanitāte nedarbojas vakuumā, bet virzās vai nu uz kreativitāti vai konservu. Spontanitāte nav enerģijas rezervuārs, kā libido psihoanalītiskajā izpratnē vai saskaņā ar enerģijas konservācijas likumu. Tas ir process, kurā iesaistīta ne tikai viena persona, bet arī jūtu plūsma citas personas spontanitātes virzienā.

Psihodrāma piedāvā cilvēkiem spontanitātes treniņu, izspēlējot nepieredzētas situācijas vai meklējot jaunus risinājumus zināmās situācijās.

Moreno runāja par spontanitāti 3 aspektos :

1) pataloģiska spontanitāte – persona reaģē spontāni ( pa jaunam vecā situācijā), taču reakcija nav adekvāta, piem., cilvēks pa ielu sāk iet atpakaļgaitā

2) stereotipiska spontanitāte, piem., komiķis atkārto vienveidīgus jokus, kaut arī situācijas atšķirīgas – zūd komiskums un publikas jautrība,

3) patiesa spontanitāte – jauna reakcija ierastās situācijās un adekvāta – jaunās, taču jebkurā gadījumā – reakcijai jābūt adekvātai un atbilstīgai ( gan jaunās, gan arī vecās situācijās).

Adams Blatners apraksta spontanitātes priekšnoteikumus:

– uzticības un drošības sajūta

– irracionālie faktori – intuīcija, emocionālais pacēlums

– rotaļīgums

– vēlme riskēt un gatavība sastapties ar neierasto.

Spontanitāti  atmodina iesildīšanās process – fiziska, garīga, iztēle, emocionāla. Cilvēks nonāk spontānā stāvoklī, ko nevar saglabāt vai iekonservēt, taču šis stāvoklis ir dievišķs – tas noved pie kreaturģijas akta – radīšanas, kas mūs līdzina dievam. Rodas jaunas domas, rīcības un produkti.

Ja Freids teica, ka dzemdības ir šoks un dzīve – mocības, Moreno atbilde bija – “Muļķības! Mēs bijām iespundēti cietumā, un dzemdības ir pirmais spontānais akts, kurā iznākam brīvībā.” Mēs piedzimstam spontāni, radoši, brīvi, bērnībā klaigājam, ākstāmies, darām, ko gribam, un nedomājam, kā tas izskatīsies no malas. Pēc tam vecāki, aukles un skolotāji mūs ieliek rāmjos un stereotipos. Cilvēks zaudē spontanitāti, brīvo radošo izpausmi, sāk kompleksot. Pie spontanitātes viņš atgriežas citā, aplamā veidā: sāk dzert, lieto narkotikas, iet uz spēļu zāli, pārkāpj laulību… Tā viņš spēlējas, bet dara to nepareizi, un pats cieš no tā.

Atgriežamies vēlreiz pie poēmas “Tēva vārdi”:

“Kā gan tēvs var radīt dēlu, dēlam neradot tēvu?”

Šis priekšstats kontrastē ar Vecās derības Dievu – attālinātu no cilvēka, ko pats radījis, tiesājošu, reizēm nežēlīgu.

Jaunās derības Dievs ir mīlošs, līdzcietīgs, spēj piedot, tomēr joprojām attālināts no cilvēka, nosodot tā grēkus.

Moreno izpratnē dievišķums ir “Es-Dievs”, Radītājs, kurš piedalās sevis radītā liktenī, attīstībā, mūžam mainīgs, kreatīvs un spontāns.  ‘’Es-Dievs’’ koncepcija piedāvā cilvēkam piedalīties šajā procesā, dubultojot un mainot lomas.

Psihodramatiste Grēta Loitza grāmatā “Psihodrama. Teorija i praktika” raksta: “Visa Moreno darbība saistīta ar dzīves jēgu un iemseliem. Viņa domas galvenokārt tiek pievērstas trim kosmiskajiem pirmsākumiem- spontanitātei, darbībai un kreativitātei. Šī nostāja padara viņa spriedumuis principiāli atšķirīgus no Freida un Junga reliģijas psiholoģijas. Moreno uzskata, ka minētā triāde kosmiskajā telpā eksistējusi jau pirms cilvēka parādīšanās. Moreno uzskata, ka cilvēks ir kosmiskās triādes daļa jeb atspulgs, kosmiskās kreativitātes radīts. Tāpēc kā pamatu savai terapeitiskajai pieejai – psihodrāmai- Moreno liek aksiomu “Cilvēks ir kosmiska būtne”, un prasa, lai cilvēks tiek skatīts kosmiskajā pasaules ainā.”

Moreno uzauga ģimenē, kurā valdīja kā jūdu, tā arī kristiešu vērtības. Viņa filozofija balstās uz abiem šiem strāvojumiem.

Jūdu hasidi  kustība radās laikā, kad izraēļi bija Bābeles gūstā. Daniels skaidroja savai tautai tās reliģiju. Tas bija laiks, kad ļaudīm klājās grūti. Hasidi sludināja, ka ļaudīm jābūt tuviem, līdzjūtīgiem, izpalīdzīgiem. Politiskajai situācijai kļūstot smagākai, cilvēki tuvinās cits citam. Moreno ģimene bija cēlusies no Spānijas, t.s. sefardik ebrejiem, kur spēcīgas bija hasidi tradīcijas.

Moreno un ebreju filozofs Mārtins Bubers radīja jaunu –„saskarsmes” reliģiju. Viens no galvenajiem principiem – anonimitāte ( hasidi tradīcijā Dievs ir anonīms). Vecajā Derībā Ādams vaicā Dievam: ‘’Kas Tu esi?’’. Uz ko Dievs atbild: „Esmu, kas esmu”.

Kāds fakts no Moreno bērnības. 1895. gadā Moreno ģimene pārceļas uz Vīni. Šis periods saistās ar kādu Moreno atmiņu – “pirmo psihodrāmu”. Apmēram 6 gadu vecumā kādu dienu Jakobs bija atstāts mājās viens, spēlējoties ar kaimiņu bērniem. Viņš ierosinājis spēlēt eņģeļos. “Kurš būs Dievs?” “Es! “,sacīja Moreno, uz galda salikdams krēslus citu virs cita. “Es varu lidot!”- izsaucās Dievs, un krisdams salauza roku. Vēlāk Moreno psihodrāmu dēvēja par “kritušo eņģeļu” terapiju.

Izprast dievišķo, dievišķuma principus, saistīt savu personību ar vispārcilvēciskajām vērtībām spēj cilvēks, kas ir garīgi „izaudzis” Pēc Moreno teorijas tas ir tāds, kuram attīstītas transcendentās lomas. Tās attīstās vēlu – tad, kad indivīds ir apmierināts ar sevi. Personība veidojas no izspēlētajām no lomām, ne lomas no personības. Var uzskatīt, ka cilvēka psihe ir daudzskaitlīga. Lomas nav atdalāmas no interpersonālā konteksta. Lomas ir dinamiskas – tās nāk klāt, iet prom, mainās. Personībai attīstoties, attīstās lomu kategorijas:

Somatiskās lomas – parādās pirmās, saglabājas visu mūžu. Tās nodrošina izdzīvošanu, saistās ar fiziskām aktivitātēm, fizioloģisko vajadzību apmierināšanu. Piemēram, ēdājs, gulētājs, ar seksualitāti saistītās lomas.

Psihiskās lomas attīstās sociālajā matricē, nosaka to, kā cilvēks piepilda sociālās lomas. Tās saistās ar emocionālo stāvokli – skumjais, maniakālais, utt.

Sociālās lomas veidojas saskarē ar sociālo vidi. Tās ir stereotipas, atspoguļo sabiedrības priekšstatus par šīm lomām. Piemēram tēvs – kādam jābūt tēvam, policists – kāds ir sabiedrības viedoklis par šo lomu. Sociālās lomas ir kongruentas, tām ir sava pretloma: tēvs – dēls, sieva – vīrs.

Transcendentās lomas attīstās vēlu. Piemēram – mīlošais, radošais, pravietis.

Indivīdā lomas mijiedarbojas, papildina cita ar citu, konfliktē, piemēram sievietē var būt konflikts starp mātes un meitas lomu.

Būvējot psihodrāmas teātri Bīkonā, ASV 1936.gadā, Moreno vadījās pēc „apļa terapeitiskā principa” ( pirmais Moreno grafiskais spontanitātes teātra, kurā tika uzvestas spontānas ainas ar aktieriem laika posmā no 1921.-1924. gadam, modelis bija cirkulārs, vairāku līmeņu koncentriski apļi, līdzīgi kā sēkla iekrīt zemē, radot koncentriskus apļus). Viņš veidoja savu teātri trīs koncentriskos apļos dažādos līmeņos. Zerka Moreno skaidroja, ka trīs līmeņi nozīmē protagonista gatavības pakāpes:

1.iesildīšanās, 2. – gatavība darboties, 3. – vertikālais līmenis, kur Moreno virs skatuves izveidoja balkonu. Tajā varēja izmantot idealizētas, maksimētas figūras, tai skaitā Dieva lomu. Psihodramatisti šodien strādā telpās, kurās nav šāda aprīkojuma, taču par paaugstinājumu varam izmantot krēslus, galdus, pat nelielus paaugstinājumus. Pakāpjoties protagonists var paskatīties uz situāciju no citas perspektīvas.

Grāmatā „Psychodrama since Moreno” lasām: „Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, bet Dieva statuss ir daudz tuvāks cilvēcīgajam, līdzīgi kā māte ir daudz tuvāk savam bērnam grūtniecības laikā, jo bērns nav pilnīga, neaizsniedzama būtne, kā mēs to domājam, bet gan augoša, kustīga būtne, kas aktīvi veidojas, un būdama nepilnīga, tiecas uz pilnību un pabeigtību.”

Un vēl viens citāts no Moreno:

„Vispirms Dievs bija radītājs, tad aktieris, tad psihodramatists. Vispirms viņam pasauli vajadzēja radīt, lai būtu laiks un vajadzība vai nosliece to analizēt.”

Moreno psihodrāmas metodes attīstījās no viņa Visuma teorijas: Spontanitāte/Kreativitāte, Laiks, Telpa, Realitāte, Kosmoss, Dievs. Kosmoss nozīmē Visumu, bet Dievs – tā Radītājs, vienalga – dievišķs vai cilvēcisks. Moreno ticēja, ka cilvēks var kļūt par Visuma, par savas dzīves Līdzradītāju. Un skatuve ir radīšanas vieta. Nāc! Dari! Radi!

Igeta Gaiķe, mūziķe, psihodrāmas CP

Darbs tapis, izmantojot grāmatas, interneta resursus, rakstus, mācību materiālus.

Bērni un vecāki

MAN IR PAVEICIES

Divdesmit un trīsdesmitgadnieki ar patiesu interesi izbauda improvizācijas teātra un Stand up izrādes, skolēni sacenšas teātra sporta turnīros. Šis jaunais veids, kā teātris ienāk mūsu dzīvē un nepiespiesti jautrā veidā aktieri kopā ar skatītājiem zālē rada stāstu. Aktieri improvizē šeit šajā brīdī kopā ar skatītājiem. Psihodrāmas pamatlicējs Jēkabs Morēno savā darbā „Spontanitāte” rosina mūs trenēt  spēju būt spontāniem un radošiem  dažādās dzīves jomās, piemēram, izglītošanas procesā. Tātad, kāpēc ne bērnu audzināšanā?

Vecāku prasmju treniņos un atbalsta grupās „neveiksmīgos” stāstus mēs cenšamies pārveidot. Sākumā katrs apraksta grūtās situācijas, pēc tam  izvirzot personīgo mērķi 10 tikšanās reizēm un strādājot uz to un  papildinot savu pieredzi Vecāka lomā un mēģinot jaunas lietas. Mamma, tētis vai abi divi atbalsta grupā  intuitīvi jau zina, kuru no 4 populārākajām  vecāku lomām grib pilnveidot. Lai  būtu prasmīgs vecāks, labi jāpārzina  aprūpētāja, skolotāja, norobežotāja vai rotaļu biedra lomas. Man ir paveicies strādāt ar vecākiem, kuri grib  kļūt radoši un atgūt  „aizmirsto” spēju rotaļāties ar saviem bērniem vai arī būt stingrāki kā līdz šim un skaidri nodot šo ziņu bērniem.

Bērns un Vecāks, un Pieaugušais ir mums katram no bērnības labi pazīstamas lomas. To mijiedarbība vai transakcija, kā norāda Ē.Berns, izskaidro bezgala daudzās saziņas variācijas, ieskaitot konfliktus. Psihodrāmas un grupu terapijas metodes palīdz novērst nesaprašanos  bērnu un vecāku starpā.

Vecāki bieži ir neapmierināti ar bērnu uzvedību, jūtās sadusmoti un rīkojas impulsīvi, pēc tam nožēlo, ka saklieguši vai draudējuši savam bērnam. Reizēm jūtās pilnīgi bezpalīdzīgi nebeidzamās cīņās ar paša atvasi. Vecāku atbalsta grupās  viņi mācās modelēt savu bērnu uzvedību.

Nodarbībām vecāku atbalsta grupā, salīdzinot ar individuālu vizīti pie psihologa,  ir vismaz 3 priekšrocības:

  • Lētākas izmaksas,
  • Dalībniekiem ir gan psihoterapeita, gan pārējo grupas dalībnieku redzējums un atbalsts,
  • Apziņa, ka grūtībās neesi viens, bet gan kopā ar domu biedriem, kuri tevi labi saprot.

Dalībnieki  reizēm apgūt jaunas lomas vai papildina jau zināmās.

J.Morēno jau pagājušā gadsimta sākumā aprakstīja, cik elastīga vai tieši pretēji-  elastīgas rīcības trūkums ikdienā ietekmē katra pielāgošanās spējas. Viņš norādīja, ka trenējot spontanitāti,  cilvēki kļūst radošāki un brīvāki.

Mēs katrs esam ievērojuši, kad mazs bērns atdarina savus vecāku uzvedību, sakot: „Mašīnā  visiem jāpiesprādzējas!”  Citreiz bērns spēlē skolu un brīvi par to improvizē. J.Moreno lomu maiņas fenomenu noskatījās bērnu savstarpējās rotaļās, rosinot psihoterapijā vai  prasmju treniņos, spontanitāti izmantot kā kritēriju. Jo cilvēks ir spontānāks, jo viņš ir brīvāks savās izvēlēs un rīcībā.

Protams, spēju vadīt bērnu ietekmē  daudzi faktori, kas saistīti ar paša bērna attīstību un vides faktoriem, ne tikai vecāku prasmēm. Tāpēc, nereti ir nepieciešams veikt bērna intelektuālo spēju diagnostiku, temperamenta un uzvedības, kā arī vecāku un bērnu savstarpējās mijiedarbības novērojumus, lai sniegtu vecākiem precīzus ieteikumus. Tādos gadījumos lieti noder sazināšanās ar bērna psihologu, lai izprastu bērna attīstības traucējumus un to izteiktības pakāpi. Piemēram, bērna uzvedību spēcīgi ietekmē valodas attīstības traucējumi , frustrācijas slieksnis un dienas režīms.

Vadot vecāku prasmju treniņu, izmantoju zināšanas, kas iegūtas gan geštalta, gan psihodrāmas, sociogrammas, grupu  un  kognitīvi biheiviorālās terapijas apmācībā. Nodarbībās plānots nostiprināt  esošās vecāku prasmes, mazinot nevēlamo un vairojot pozitīvo bērnu uzvedību.

2015.gada oktobrī,  novembrī  un decembrī notika 10 nodarbības vecākiem un sociālo prasmju treniņš 4-7 gadīgiem bērniem. 2016. gada piektdienu vakaros no pl 18.00- 19.30 aprīlī un maijā PII Ķiparu namā Ikšķilē  notiek 10 nodarbību cikls vecākiem, kurā esi laipni aicināts un aicināta  piedalīties!

Līga Volonte

 

 

„Psihodrāma — darbs ar dvēseli”

Fragmenti no Inetas Grīniņas intervijas ar psihoterapeiti Ināru Vārpu

(„Kurzemnieks”, 22. Oktobris, 2008)

 

***

„Vārds psihoterapija nozīmē dvēseles kalpība, bet psihodrāma – dvēsele darbībā,” skaidro Ināra Vārpa. Psihodrāmas pamatlicējs ir ārsts Jakobs Levi Moreno. Tā ir grupas psihoterapijas metode. Psihodrāmas nodarbības ir piemērotas tiem, kas vēlas kaut ko dzīvē mainīt, labāk justies, kaut ko par sevi iemācīties, vecās prasmes izmantot citādi nekā līdz šim un iemācīties labāk apieties ar savām emocijām, mainīt attieksmi pret dzīvi. Jārēķinās ar to, ka ar sevi jāstrādā pašam, ka psihodrāmā nepieciešam ļoti aktīva līdzdalība.”
***
„Moreno definēja psihodrāmas lomu repertuāru. Viņš vēroja bērnu spēles smilšu kastē un cilvēku attiecības bēgļu nometnē kara laikā. Bija redzams, ka bērni spēlē lomas, atdarina pieaugušo uzvedību, un Moreno saprata, ka šajās lomās ir ļoti daudz informācijas, ka tās rada kreativitāti jeb radošo izpausmi.

Katram cilvēkam ir savas sociālās lomas. Viņš tās klasificēja. Ir teiciens, ka dzīve ir teātris un mēs visi tajā esam aktieri. Sociālās lomas var būt visdažādākās: māte, sieva, meita, daktere, žurnāliste, sieviete, priekšniece, padotā, uzņēmēja, kaimiņiene utt. Jo bagātāks repertuārs, jo interesantāka dzīve un personība.”

***

„Psihodrāmas grupas var būt dažādas. „Protams, tās var būt arī problēmgrupas, kurās pulcējas, piemēram, šķirti cilvēki, no vardarbības cietušie, līdzatkarīgie, seksuāli izmantotie vai bijušie alkoholiķi… Bet var būt vienkārši kreativitātes grupas, kur sanāk kopā domubiedri.

Nodarbību vada speciālists ar atbilstošu izglītību un tiesībām to darīt.”
***
„Grupa vienojas par to, cik ilgi notiks nodarbības – trīs mēnešus, pusgadu vai ilgāk. Sākumā tā ir atvērta. Pirmajās trīs, četrās nodarbībās cilvēki var nākt klāt, iet prom… Kāds varbūt nav tam gatavs, kādam ir par smagu.”

***

„Visvieglāk ir par sevi neko nezināt. Tikko esi kaut ko uzzinājis, tas neļauj dzīvot pa vecam. Nemiera sēkla ir iesēta un liek kaut ko mainīt”.