Skatuve – drāma – psihe – dzīve

JOLANTA BALTIŅA

Teātra neatņemama un viena no galvenajām sastāvdaļām ir skatuve, uz kuras aktieri veic teatrālu darbību, izspēlējot lomas un situācijas, kuras kāds ir aprakstījis, balstoties uz dzīves pieredzi vai fantāziju. Psiholoģijā ir veikti pētījumi, un ir pierādīts, ka cilvēks savā dzīvē “spēlē” vienlaikus vairākas lomas. Kādas viņam padodas labāk, kādas – ne tik labi. Tad nu kāds gudrs vīrs Jakobs Levi Moreno, vērojot bērnu spēles, radīja jaunu zinātni – psihodrāmu (tulkojumā dvēsele darbībā), kuru vēlāk attīstīja kā psihoterapijas virzienu. Arī šeit svarīga vieta ir skatuvei un lomai. Tad nu nedaudz vairāk ievedīšu lasītāju psihodrāmas pasaulē, lai redzētu būtiskāko līdzību un atšķirību no teātra.

Kā jau minēju, psihodrāma ir viens no daudzajiem psihoterapijas virzieniem. Jebkura psihoterapijas virziena pamatā ir filozofiska doma – palīdzēt uzlabot cilvēkam esošo dzīvi. J.L.Moreno, redzot kādā virzienā attīstās psihoterapija, teica, ka nav nepieciešams tikai raudāt, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti, bet psihoterapijā jāievieš smiekli. Ar to arī psihodrāma atšķiras no citiem terapijas virzieniem – ar darbību, ar vieglumu un smiekliem. Lūgšu domāt nopietni, spēlēšanos atstājot bērniem, kā iepriekš minēju: šī ir zinātne, un tajā katrai darbībai ir gan teorētisks, gan filozofisks pamatojums, lai gan dažkārt no malas tiešām tā arī izskatās, ka psihodrāma jau tik tāda spēlēšanās vien ir.

J.L.Moreno savu terapeitisko darbību veica uz skatuves, pie kam viņš izveidoja trīspakāpju skatuvi ar balkonu. Balkons bija paredzēts “Augstāko būtņu” atveidošanai (piemēram, Dievs, eņģeļi, zvaigznes, saule/mēness). Savukārt skatuves platformas – no perifērijas uz centru un atpakaļ – no tagadnes uz cilvēka svarīgāko notikumu un atpakaļ uz tagadni. Līdzīgi kā ceļošanai laikā – sāk un beidz vienmēr šodienā jeb tagadnē. Tātad viena no galvenajām līdzībām – darbības telpu sauc par skatuvi. Mūsdienu psihoterapijā reti kur izmanto īstu skatuvi vai Moreno radīto.

Galvenā psihodrāmas darbības metode ir lomu maiņa. Kā Moreno ir teicis, jo vairāk cilvēkam ir lomu, jo brīvāks savā darbībā viņš ir. Lomas atbrīvo cilvēku, dodot viņam iespēju radošākai darbībai. Tātad – otra būtiskākā līdzība ar teātri.

Būtiskākās atšķirības – nav aktieru, nav scenogrāfijas, nav iestudētu lomu, nav skatītāju.

Viss notiek pēc principa “šeit un tagad”, kā arī “it kā” darbībā. Piemēram, “mēs esam manu vecāku mājā, ir 1980. gada ziema” un visi grupas dalībnieki tam tic un sajūt, ka darbība notiek tieši tur un tad, lai gan “šeit un tagad”. Lai arī lielākoties ir viena persona, kura strādā ar savu tēmu, ieguvēji ir visi grupas dalībnieki, visi ir dalībnieki (galvenā persona jeb protagonists var kādu izvēlēties lomai, terapeits jeb režisors var lūgt grupas palīdzību, katrs izdzīvo līdzi redzēto drāmu – piedzīvo to caur savu pieredzi un skatu prizmu).

 

Šī raksta teorētiskās daļas noslēgumā vēlos nedaudz ievest lasītāju arī J.L.Moreno filozofijā. Reiz viņš teica: „Vispirms Dievs bija radītājs, tad aktieris, tad psihodramatists. Vispirms viņam pasauli vajadzēja radīt, lai būtu laiks un vajadzība vai nosliece to analizēt.” Jo gan aktieris, gan psihodrāmas dalībnieks ir radītāji, viņi rada pasauli, kurā ieved līdzās esošos cilvēkus, tādejādi aizskarot viņu dvēseles.

Kā un kas tad īsti notiek psihodrāmas nodarbībā.

Psihodrāma ir grupu psihoterapija, tātad sanāk vairāki cilvēki, kuri vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti, iepazīt sevi, uzlabot savas komunikācijas prasmes, izsāpēt sāpes (iemesli var būt ļoti daudzi un dažādi). Visbiežāk šīs grupas ir slēgtas – tas nozīmē, ka noteikts dalībnieku skaits tiekas noteiktu laiku. Tas palīdz justies droši un daudz vairāk uzticēties procesam un viens otram. Psihodrāmas nodarbība visbiežāk sākas ar dalībnieku stāstiem, ko viņi ir piedzīvojuši savā dzīvē kopš iepriekšējās nodarbības, tad psihodrāmas psihoterapeits piedāvā kādu iesildīšanās vingrinājumu – šeit ļoti liela iespēju variācija – sākot ar konkrētu prasmju attīstīšanu un trenēšanu, beidzot ar konkrētas tēmas aktivizēšanu visiem grupas dalībniekiem. Tālāk seko galvenās personas izvēle – protogonista izvēle. Ja piesakās vairāki grupas dalībnieki, kuri grib darboties ar savu tēmu, tad katram grupas dalībniekam ir jāizdara izvēle par viņam tuvāko vai interesējošāko tēmu. Kad tas noticis, sākas psihodrāma. Visbiežāk tai ir vairāki cēlieni. Piemēram, kāda dalībniece jūtas skumji un nezina, kāpēc. Ir daudzas varbūtības, piemēram, viens cēliens būtu satikšanās ar skumjām, vai iešana uz tādu situāciju, kur skumjas ir visizteiktāk, tālāk šie abi ceļi vestu uz kādu konkrētu situāciju pagātnē vai nepiedzīvotā situācijā, taču sākumā var arī palīdzēt protagonistam un stiprināt viņu. Tad varētu piedāvāt iet uz resursiem – situāciju, vietu, kur protagonists jūtas priecīgs un laimīgs, tādejādi psiholoģiski un emocionāli stiprinot viņu, lai pēcāk būtu vieglāk satikties ar skumjām. Protagonists katram cēlienam iekārto skatuvi, jāteic ka virzību uz nākamajiem cēlieniem piedāvā režisors jeb psihodrāmas psihoterapeits. Viņam ir liela atbildība, jāvada protagonista un arī visas grupas process. Jo protagonistam ir vajadzīgas palīgpersonas, kuras viņš pats izvēlas konkrētām lomām, piemēram, mātes, koka, skapja, Dieva utt. Palīgpersonas uzdevums ir maksimāli precīzi atkārtot to, ko dara protagonists, esot palīgpersonas lomā. Pēc psihodrāmas notiek dalīšanās, kuras laikā dalās grupas dalībnieki par to, kā piedzīvotais skar tieši viņus, bez nosodījuma, kritizēšanas un pamācīšanas. Piemēram, tavas psihodrāmas laikā es izjutu ļoti lielu vientulību un tas man saistās ar manu bērnību, kad biju viena mājās….

Pēc šāda darba ieguvuši ir visi grupas dalībnieki – gan jaunu skatījumu uz sevi, gan līdzcilvēkiem. Reiz man kāda grupas dalībniece teica: “Viņas psihodrāma man palīdzēja paskatīties uz manu mammu no viņas pozīcijas, jo līdz šim es biju domājusi tikai no savas – meitas – pozīcijas, bet ir taču arī otra puse”. Psihodrāmā ir daudz maģiskuma. Kā pēc fizikas principiem – ja mainās vienas sistēmas viens elements, tad mainās visa sistēma, un tā tas ir arī psihodrāmā. Nereti ir dzirdēti stāsti: pagājušajā nodarbībā es uz skatuves pateicu visu savam vīram, ko esmu baidījusies viņa pateikt reālajā dzīvē, taču atnākot mājās mani gaidīja pārsteigums, viņš izturējās pavisam citādi….

Tātad ieguvēji ir ne tikai psihodrāmas dalībnieki, bet arī viņu tuvākie cilvēki. Taču psihodrāma nav tikai psihoterapija, tā ir darbības metode, kuru var pielietot dažādu prasmju pilnveidei. Populāras ir lomu spēles, šī tehnika ir cēlusies no psihodrāmas. Spontanitātes treniņš, kreativitātes treniņš… un tā varētu turpināt, jo metožu klāsts ir bagātīgs un ieguvums – lietderīgs.



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*