KONCEPTU UN TERMINU VĀRDNĪCA

Akmeni_aplis

# Sastādīja Gita Paspārne, vārdnīcas sastādīšanai pamatā izmantoti R.F.Marino grāmatā dotie formulējumi (Marineau, R.F. (1989) Jacob Levy Moreno 1889-1974 Farther of Psychodrama, Sociometry, and Group Psychotherapy, London and New York: Tavistock/Routledge ; Maskava: Neatkarīgā firma “Класс”,2001,).

 

DARBĪBA vai DRAMATISKĀ DARBĪBA, IZSPĒLĒŠANA (Action vai Enactment). Tā psihodrāmas sesijas daļa, kurā pēc apspriešanas kāda situācija vai konflikts tiek uzvests uz skatuves vai kādā citā darbības telpā. Dalībniekiem tiek piedāvāts daramatiskā formā attēlot, izdzīvot viņu dzīves situācijas vai tās tikšanās un konfliktus, kuri eksistē pagātnē vai tikai fantāzijā. Protagonistam palīdz noskaidrot un izstrādāt nostādnes un jūtas, kuras izsaukusi kāda situācija vai konflikts, neskatoties uz to vai iet runa par pagātni, tagadni vai nākotni. Darbība notiek tikai pēc iesildīšanās, pēc darbības seko pēcdarbība – šeringa, dalīšanās periods.

DIREKTORS. Tā psihodrāmā un sociometrijā sauc terapeitu. Attīstot psihodrāmas tehnikas, Moreno lietoja teātra terminus. Dotais vārds dod priekšstatu par cilvēka lomu un funkciju, kurš grupai nodrošina drošu vidi, kurā var pētīt dzīves situācijas. Direktors atbild par grupu, vada psihoteapeitisko sesiju balstoties uz psihodrāmas noteikumiem un tehnikām, nodrošina nepieciešamo terapeitiskā darba turpinājumu. Direktora loma psihodrāmā ir aktīvāka un direktīvākā, kā psihoanalītiķa loma, jo direktors, piemēram, cenšas pēc iespējas minimizēt pārneses procesu.

DUBULTNIEKS (ALTER EGO, IEKŠĒJĀ BALSS). Cilvēks, kurš spēlē lomu vai kādu protagonista lomas aspektu. Protagonistam dažreiz nepieciešams cilvēks, kuš viņu aizvieto, kurš spēlē viņa lomu, veicot “dublēšanu”. Par dubultnieku var būt speciāli sagatavots terapeits, gan cits grupas loceklis. Piemēram, palīdz, iejūtoties protagonista iekšējās balss lomā, izteikt apslēptas jūtas, par kurām , pats protagonists nevar parunāt vai noformulēt tās.

KO-ZEMAPZIŅA (CO-UNCONSCIOUS) vai KOPĪGĀ ZEMAPZIŅA.  Neverbāla bezapzināta “pievilkšanās” vai “atgrūšanās” savstarpēji starp cilvēkiem. Jēdziens saistīts ar tele.

LOMU MAIŅA. Psihodrāmas vai sociodrāmas dalībnieks, visbiežāk protagonists, mainās ar lomām ar kādu citu, lai paskatītos uz situāciju no cita skatījuma vai ar cita cilvēka acīm, lai dažreiz ieraudzītu dažādus savstarpējās uztveres izkropļojumus un pēc tam tos varētu izlabot darbībā, esot savā lomā un jau labāk saprotot citu cilvēku. Moreno uzskatīja, ka šī ir vissvarīgākā psihodrāmas un sociodrāmas tehnika, kura palīdz katram cilvēkam iepazīt otra cilvēka iekšējo pasauli. Šī tehnika balstās uz empātiju, bet tā iet vēl tālāk, jo cita cilvēka iekšējā pasaule atainojas arī darbībā.

MONOLOGS. Protagonists pirms darbības, vai to apstādinot izsaka savas domas un jūtas, kuras parasti slēpj vai aptur, kuras atgādina “replikas uz malu” teātrī. Tas palīdz protagonistam sasniegt insaitu un saprast kaut ko jaunu nākotnei, ko vēlāk varēs izmantot arī kā tehniku pirms reālām situācijām, kuras var sagādāt grūtības.

PALĪG- vai PAPILD-“ES”, PALĪGPERSONA (AUXILIARY EGO). Psihodramatiskās grupas loceklis, ko-terapeits vai jebkurš dalībnieks, kurš spēlē kādu lomu cita(protagonista) psihodrāmā. Palīgpersona, aktīvi spēlējot savu lomu, piedalās dramatiskajā darbībā. Viņš seko direktora norādījumiem, jo viņa uzdevums ir ”apkalpot” protagonista terapeitiskās vajadzības.

PĒCDARBĪBA, ŠERINGS, DALĪŠANĀS. Psihodrāmas vai sociodrāmas sesijas trešā daļa, kuras procesā katram grupas dalībniekam tiek piedāvāts dalīties savos pārdzīvojumos, kuri saistīti ar tikko notikušo dramatisko darbību vai līdzīgiem pārdzīvojumiem savā dzīvē. Visi grupas dalībnieki dalās ar savās jūtās un domās, bet interpretācijas un izskaidrojumi ir aizliegti. Šerings palīdz grupas dalībniekiem saprast to, ar kādām lomām vai grupas dalībniekiem viņi identificējas. Bieži tas var radīt insaitu vai citas dramatiskas darbības, kurās par protagonistu kļūst cits grupas dalībnieks. Īpaši svarīga ir papildus “es” lomā bijušā grupas dalībnieka dalīšanās, jo kad protagonists dalīja lomas starp dalībniekiem darbojas “tele” fenomens, kurš šajā gadījumā ir svarīgs faktors.

PROTAGONISTS. Kad psihodrāmas sesijas laikā tiek pētīta kāda cilvēka dzīves situācija vai kādas šī cilvēka personības lomas, šo cilvēku sauc par protagonistu . No psihoterapeitiskā viedokļa šis cilvēks ir dramatiskās darbības galvenā figūra, persona, ja pat dotajā brīdī viņš ir kādā no palīglomām. Psihodrāmas sesijas laikā protagonistu parasti izvēlas iesildīšanās fāzes laikā. Visbiežāk to dara grupa, dažreiz arī pats direktors piedāvā kādam no grupas kļūt par protagonistu, ja jūt, ka tieši viņam kaut kādu iemeslu dēļ tas ir šobrīd nepieciešams.

PSIHODRĀMA. Moreno radītā psihoterapijas metode: dzīves situāciju un konfliktu pētīšana tos attēlojot vai izspēlējot darbībā. Psihodrāma cenšas atklāt katra cilvēka dzīves “patiesību” viņa savstarpējās attiecībās ar citiem cilvēkiem, ar sevi un apkārtējo pasauli. Psihodrāmas sesija sastāv no trijām daļām: iesildīšanas, dramatiskās darbības un šeringa (dalīšanās). Sesijas laikā tiek lietotas dažādas psihodramatiskās tehnikas, to skaitā dublēšana, lomu maiņa, spoguļošana, koris, monologs. Parasti psihodrāma paredz grupas piedalīšanos, bet ir iespējama arī individuālā psihodrāma, jeb monodrāma. Tādā gadījumā papild- “es” lomas izpilda apmācīti profesionāļi, vai tās tiek aizvietotas ar dažādiem priekšmetiem un direktors atsevišķās situācijās dublē lomas.

Z.Moreno (mūsdienu psihidrāmas līdzautors) apraksta psihodrāmu kā procesu, kurā var pētīt dzīvi, iesaistoties riskā bez bailēm būt sodītam.

SOCIĀLAIS ATOMS. Visu cilvēka nozīmīgo savstarpējo attiecību konfigurācija. Sociālais atoms, piemēram, var sastāvēt no vīra, draugiem, bērniem, darbabiedriem, mājas dzīvniekiem, vai miruši radinieki, kurš joprojām ir svarīgs cilvēkam. Sociālo atomu var attēlot grafiski, izdalot tajā svarīgās attiecības pagātnē vai tagadnē, un novērtēt tās pēc intensitātes un tuvības līmeņa vai distances. Sociālā atoma koncepcija stipri ietekmēja genogrammu sastādīšanas metodikas.

SOCIODRĀMA. Psihodramatiska pieeja sociālu problēmu risināšanā, kuru radījis Moreno. Sociodrāma atšķiras no psihodrāmas gan pēc savas struktūras, tā arī pēc mērķa. Psihodrāma strukturēta ap viena cilvēka personīgu problēmu vai (ģimenes psihidrāmas gadījumā) ap mazo cilvēku grupu. Sociodrāmas centrā atrodas problēmas kolektīvais aspekts, bet viss personīgais atrodas otrajā plānā. Piemēram, skolotāji un skolnieki, kuri kopā pēta savstarpējās attiecības. Sociodrāmā protagonists ir apakšgrupa. Bet sesija tāpat sastāv no iesildīšanā , darbības un šeringa.

SOCIOMETRIJA. Zinātniska metode, ar kuras palīdzību var skaitliski, kvantitatīvi izmērīt savstarpējās attiecības grupā. Ar šīs metodes palīdzību var paredzēt savstarpējo attiecību likumsakarību darbību, kuras darbosies noteiktās situācijās.

SPOGUĻOŠANA (SPOGULIS). Dažreiz , kad protagonists neskaidri stādās pats sevi vai arī direktors grib, lai viņš paskatītos uz sevi no malas un kaut ko apzinātos, direktors var izmantot psihodramatiskā spoguļa tehniku. Parast protagonistam tiek piedāvāts pabūt par skatītāju un paskatīties no malas uz to, kā uz skatuves palīgpersona parāda viņa darbību un vārdus. Palīgpersona spēlē protagonista lomu, atdarinot viņa uzvedību, cenšoties ar savām kustībām un vārdiem pēc iespējas pilnīgāk parādīt viņa jūtas, parādot viņa “spoguļattēlu”. Ir situācijas, kad “spogulis” speciāli izmaina protagonista attēlošanu, lai izjauktu viņa mieru, mobilizētu: tad protagonists no skatītāja pārvēršas aktīvā dalībniekā un ar savu darbību izmaina kļūdas sava tēla sapratnē, kuras pieļāvis “spogulis”.

SPONTANITĀTE. Cilvēka spēja adekvāti reaģēt uz jaunu situāciju vai arī pa-jaunam reaģēt uz pierastu situāciju. Citiem vārdiem sakot, cilvēka spontāna reakcija pamatojas uz tagad, bet ne uz to, ko cilvēks iemācījies agrāk un ko viņš akli pielieto katru reizi jebkurā situācijā. Pēc Moreno domām spontanitāte ir saistīta ar radošajām spējām. Bērni, kurus nav “sabojājuši” pieņēmumi, “kultūras konservi” vai stereotipi, bija viņam spontanitātes paraugs.

TELE. Pēc Moreno domām tele ir faktors, kurš ietekmē sociālo konfigurāciju ne-nejaušību līmeni. Gordons Olports tele definē kā spēju ar īpaša insaita palīdzību saprast citu cilvēku, spēju tieši uztvert citu un just viņu. Kā darba jēdzienu formulējot tele , var teikt, ka tas izpaužas kā momentāna neverbāla saskarsme (piemēram, kad divus cilvēkus pūlī brīnumainā kārtā velk vienu pie otra) vai kā bezapzināta savstarpēja pievilkšanās (piemēram, kad psihodrāmas sesijā protagonists izvēlas vienu sievieti savas mātes lomai, bet tā jau iepriekš “zina”, ka viņš izvēlēsies tieši viņu). Tele ir svarīgākais grupas darba faktors, jo rezultātā palīdz cilvēkiem saprast savas identifikācijas un ieraudzīt sava pārnesuma dinamiku.

VIRSREALITĀTE (SURPLUS-REALITY). Dramatiskās darbības pasaules vieta, kurā savu iemiesojumu var rast idejas, iztēlotas situācijas, fantāzijas, tēli, simboli, vēlmes, bailes u.c. To visu var spilgti izdzīvot īpašā telpā – realitātē, speciāli radītā, lai tos iemiesotu. Tā ir realitāte, kura izmainīta ar iztēles palīdzību, kad vienus aspektus var pārspīlēt, bet citus minimizēt. Psihodrāmā tāpat kā realitātē, cilvēki ir aicināti ienest dzīvē kaut ko savu, lai to padarītu labāku vai “lielāku”, jo tas maina skatījumu uz realitāti.



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*